Atmiņa Vācijā
Ko tas nozīmē – atcerēties? Saruna ar Aleidu Asmani

Vācu valodā tiek lietoti jēdzieni “atcerēšanās” un “atmiņa”. Ja ar pirmo kultūras un vēstures kontekstā saprot pārdomas un personiskās pieredzes apmaiņu, kas ir pilnībā dalāma ar citiem, tad otrs jēdziens apzīmē programmu brīvprātīgai līdzdalībai lielākās “mēs” grupās, piemēram, dažādos rituālus, ar kādiem nācijas uztur dzīvu savu pagātni. Aleida Asmane skaidro šos jēdzienus.

Asmanes kundze, Jūs esat iemantojusi atceres un atmiņas pētnieces korifeja slavu. Kā Jūs, būdama angļu filoloģe un literatūrzinātniece, līdz tam nonācāt?

Mana interese par kultūras atmiņas nozīmi aizsākās ar jautājumiem par kultūru un tās medijiem. Divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos gados mēs kļuvām par lieciniekiem digitalizācijai un līdz ar to radikālām pārmaiņām rakstīto mediju jomā. Kā izmainās kādas kultūras atmiņa, kad tā pāriet uz jaunu mediju? Šajā pašā laikā Vācijā beidzās “kolektīvās noklusēšanas” fāze. Virkne gadadienu un publisko debašu lika sabiedrības apziņā atgriezties nacionālsociālistiskajai pagātnei un holokaustam.

Sociālā, kolektīvā un kultūras atmiņa, atcerēšanās un aizmiršana, izstumšana un noklusēšana, selekcija un pielāgošana – tie ir tikai daži no jēdzieniem, kurus lietojat savos darbos. Vai varat mums īsi izskaidrot, kā mēs kā indivīdi un sabiedrība praktiski piedalāmies visās šajās atmiņas formās?

Jaunā atmiņas pētniecība sākās ar atziņu, ka atceras ne tikai indivīdi, bet arī grupas, sabiedrības un nācijas. Atcerēšanās un aizmiršana tika atzītas par svarīgu aspektu gan sociālajā līdzāspastāvēšanā, gan politikā. Kā apliecina daudzas nacionālās piemiņas dienas, atmiņa par kopīgo vēsturi spēlē lielu lomu arī vēlāko paaudžu politiskajā piederībā. Kamēr individuālā atmiņa ir saistīta ar īso cilvēka dzīves laika sprīdi un līdz ar to arī izbeidzas, vairākas paaudzes aptverošā ilglaicīgā kultūras atmiņa balstās medijos, institūcijās un rituālos. Gan indivīdiem, gan kolektīviem piemīt līdzīga atmiņas loģika: tiek uzsvērti notikumi, kas ceļ paša vērtību, un ignorēts viss, kas varētu likt apšaubīt pozitīvu paštēlu.

Pāreja uz 21. gadsimtu, pēc Jūsu domām, iezīmēja epohālas pārmaiņas atmiņas kultūrā. Vai, atskatoties uz pagājušo desmitgadi, varat komentēt, kur šīs izmaiņas kļuvušas redzamas?

Būtisku pavērsienu atceres loģikā noteica tas, ka nozīme tika piešķirta ne tikai varonīgai rīcība, bet arī individuālajām ciešanām. Tika atgādināti arī noziegumi, kas labprātāk būtu noklusēti. Pagātnes noziegumu un traumu atzīšana ir kļuvusi par nozīmīgu faktoru, kas pašos pamatos izmaina atceres ainavu visā pasaulē.

Vāciešus ar viņu pārmērīgo tieksmi pēc nacionālsociālistiskās pagātnes izvērtēšanas daudzi uzskata par “pasaules čempioniem atceres jomā”.  Vai pasaule kļūtu labāka, ja ņemtu piemēru no mums?

Pieredze rāda, ka valstis neļauj citiem noteikt, ko un kā tām atcerēties. Šajā jautājumā ar piemēriem un paraugiem var sasniegt daudz vairāk nekā ar priekšrakstiem. Vācu modelis balstās tajā, ka sevi cildinošā atceres loģika tiek apgriezta otrādi un pašu vaina tiek izvirzīta nacionālās atmiņas centrā. Nacionālās vainas atzīšana nenozīmē – kā daudzi domā – kolektīvā paštēla aptraipīšanu, bet gan rada identitātes pārmaiņu iespēju, nācijai skaidri distancējoties no savas vēstures noziegumiem un atzīstot pilsoniskas sabiedrības vērtības.

Taču attiecībā uz VDR pagātni drīzāk dominē „ostalģija“ – nostalģija pēc Austrumvācijas. Kā radusies šī dīvainā pretruna?

Te mums ir darīšana ar pretrunu starp sociālo un politisko atmiņu. Ja mūsdienās VDR oficiāli tiek uzskatīta par noziedzīgu valsti, cilvēku atmiņā tā turpina dzīvot kā svarīgs viņu biogrāfijas un identitātes posms. Pēkšņa un vispārīga lielas daļas vai veselas nodzīvotas dzīves pasludināšana par nevērtīgu noved pie atmiņu pretestības, ko saucam par „ostalģiju”.