© Carl Hanser Verlag, Berlin, 2020
Temats, kas līdz šim vācu literatūrā gandrīz nav ticis skarts, ir 2014. gadā vērstais „Islāma valsts“ genocīds pret jezīdiem. Ronjas Otmanes iespaidīgā debijas romāna galvenajai varonei Leilai šis notikums ir katastrofa, kas izmaina viņas dzīvi.
Leila dzīvo Vācijā, bet visas vasaras brīvdienas pavada tēva dzimtajā ciematā, kas atrodas Kurdistānā, zemē, kuru viņa nevar atrast atlantā. Pienāk reize, kad viņa turp vairs nedrīkst doties un viņai jāsāk raizēties par tuviniekiem. Par galveno problēmu no šī brīža kļūst kopsakarības starp atmiņām, stāstiem un saprašanu. Lielu lomu te spēlē Leilas tēvs, kuram nekad netrūkst stāstu par jezīdiem un kurš labprāt savos stāstos uzbur pagātnes dzīves ainiņas.
Leila pa šo laiku kļuvusi par studenti un mēģina sakārtot stāstīto un stāstošo, pretrunīgo un prātam neaptveramo. Viņa seko līdzi politiskajiem notikumiem internetā, tomēr ir teikumi, kurus viņai ne vienmēr izdodas noformulēt līdz galam. “Bet pilni teikumi ir vajadzīgi, Leila vienmēr sev mēdza atgādināt, bez pilniem teikumiem nevienam par to nevar pastāstīt.” Romānā tiek pārbaudītas nesavienojamība starp Leilas ikdienas realitāti ar paralēlajām realitātēm. Un vienlaikus tā ir grāmata par jautājumu, vai tu no kaut kurienes ierodies un vai tev uz kaut kurieni ir jādodas, ja stāstāmais ir beidzies.
Carl Hanser Verlag