Izklaide
Heincs Erhards – vienmēr jautrais kungs no Rīgas

Neaizmirstams komiķis un apdāvināts vārda meistars – arī desmitiem gadu pēc nāves Heincs Erhards vēl aizvien smīdina vāciešus. Taču viņa bērnība un jaunība Rīgā ne vienmēr bija priecīga.

Aleksandrs Velšers

Heincs Erhards (1909-1979) līdz pat mūsdienām ir viens no visu laiku iemīļotākajiem vācu komiķiem. Pēc Otrā pasaules kara humorists melnajās raga brillēs ar saviem smalkajiem jokiem un neatvairāmajiem atskaņu pantiem asprātīgās rīmēs komentēja vācu ekonomikas brīnumu. Arī desmitiem gadu pēc viņa nāves daudzus joprojām smīdina viņa mūžam aktuālie panti, parodijas un skeči. Viņa grāmatas, dzejoļu krājumus un joku filmas vēl aizvien novērtē un izbauda gan jauni, gan veci.

Tomēr vislabprātāk Erhards – par spīti izteiktajam lampu drudzim – stāvēja uz kabarē skatuves kā solo mākslinieks. Savu muzikālo un komiķa talantu daudzpusīgais izklaides mākslinieks pirmo reizi izmēģināja dzimtajā Rīgā. Tur “vienmēr jautrais Heincs Erhards” (Rigasche Runschau) 20. gadsimta 30. gados sākotnēji ar dzejoļiem un paša kompozīcijām uzstājās izklaidējošos vakaros un pilsētas kafejnīcās. Vēlāk šķelmīgais vārda meistars priecēja skatītājus uz Vācu teātra skatuves.

Erhards cēlies no vācbaltiešu ģimenes, kas 1760. gadā no Pfalcas pārcēlās uz toreizējo Krievijas impērijas Baltijas provinci. Vēlāk ģimene piederēja pie sabiedrības augstākā slāņa: Heinca vectēvs Johans Jākobs Pirmā pasaules kara laikā pildīja Rīgas pilsētas galvas pienākumus, bet viņa tēvocis Roberts īsu brīdi bija otrais finanšu ministrs 1918. gadā jaundibinātajā Latvijas Republikā.

Muzikālo talantu Heincs Erharts, visticamāk, mantojis no tēva Gustava, kurš naudu pelnīja kā kapelmeistars. Tā kā Heinca vecāku laulība izira jau neilgi pēc dēla piedzimšanas, mazais Heincs vispirms dzīvoja pie vecvecākiem Rīgā, tad māte paņēma viņu pie sevis uz Sanktpēterburgu, savukārt pēc tam Heincs devās līdzi tēvam koncerttūrē pa Vāciju.

Piecpadsmit gadu vecumā Heincs, kurš bieži bija ilgojies pēc dzimtās pilsētas, varēja atgriezties pie vecvecākiem Rīgā, bet biežās skolu maiņas dēļ nespēja nokārtot abitūriju Vācu ģimnāzijā. Taču saskaņā ar vectēva Paula Neldnera gribu Erhardam tik un tā bija jāpārņem viņa muzikāliju veikals un koncertu aģentūra, kas atradās netālu no Brīvības pieminekļa.

Tomēr Heincs, kurš patiesībā gribēja kļūt par pianistu, vectēvam par sarūgtinājumu, daudz lapbrātāk komponēja un plinkšķināja klavieres, nekā pārdeva tās. Vēlāk apdāvinātais multitalants pilnībā pievērsās karjerai izklaides jomā un izpaudās tajā dažādās Rīgas vietās. Kaut arī viņu slavēja vietējā prese un publika, uz finansiālu veiksmi tomēr nācās pagaidīt. Arī pārcelšanās uz Berlīni 20. gadsimta 30. gadu beigās tikai nosacīti nesa cerētos panākumus.

Karjeras uzplaukumu Erhards piedzīvoja tikai pēc Otrā pasaules kara Vācijā. Toties savu mūža mīlestību viņš satika Rīgā – kādā liftā. “Laimīgā kārtā lifti Rīgā savulaik pārvietojās ļoti lēni,” viņš raksta par satikšanos ar Gildu Zaneti 1934. gada pavasarī. Pēc gada Erhards apprecēja Itālijas konsula meitu, kas viņam dāvāja četrus bērnus un bija kopā ar viņu līdz pat mūža galam.

Zinātkārajiem ir iespēja kopā ar vēsturnieku un gidu Maiku Habermani doties pa jaunā Heinca un citu viņa ģimenes locekļu pēdām Rīgā un citviet Latvijā. Piemēram, netālu no Tukuma savulaik atradās “Āmarnieku” muižas māja, kas mūsdienās vairs nav saglabājusi sākotnējo izskatu. Tur Heincs Erhards, pēc paša vārdiem, esot aizvadījis savas laimīgākās brīvdienas.