Teātris
„Katra izrāde būs citādāka – un neparedzama“

Ļaudis no Rīgas un citām Latvijas pilsētām iesūtījuši vairāk nekā deviņdesmit – pa daļai ļoti personīgus – atmiņu stāstus par 20. gadsimtu. Ģertrūdes ielas teātris tos pārvērtis teātra iestudējumā. Taču kā no atmiņu fragmentiem radīt izrādi? Kāda loma atmiņām ir sabiedrībā, valsts aktuālajās norisēs un nākotnē? Saruna ar režisoru Mārtiņu Eihi, dramaturģi Lailu Burāni un aktieriem Janu Ļisovu, Jāni Kroni un Artūru Čukuru.
 
Kā radās ideja par ģimenes sapulcēšanos kā izrādes sākumpunktu?
 
Mārtiņš Eihe: Izejmateriāla radītā izmisuma dēļ. (Smejas) Daži no stāstiem ir ļoti konkrēti un, veidojot izrādi, ar tiem var ko iesākt, bet citi atkal nav... Radās jautājums: ko tad darīt ar to visu? Tad es sapratu, ka cilvēki, sanākot kopā, sarunājas par sev svarīgo, dažkārt asociatīvi, ne vienmēr dodot kontekstu. Vienkārši runā. Tāpēc es domāju, ka šis ir labākais veids, kā vienā iestudējumā izmantot iesūtīto materiālu.
Laila Burāne: Mēģinājumu procesā, kad mēs gājām cauri tekstiem, pamanījām, ka nereti mūsu sarunas temats pēkšņi mainās – mēs pievēršamies mūsu pašu stāstiem. Tā radās ideja par izrādes struktūru: cilvēki sāk ko stāstīt, tad šo stāstu pārtrauc, sāk citu sarunu.
Mārtiņš Eihe: Mēs izrādēs ļausim arī skatītājiem dalīties savos stāstos. Rezultāts gan ir neparedzams, taču izrādes struktūra mums ļauj to darīt.
Jana Ļisova: Es mazliet uztraucos par vecākās paaudzes reakciju. Tie, kas ir saistīti vai paši piedalījušies notikumos, par ko mēs izrādē runājam, gaida, lai pret viņu atmiņām attiecas ar tādu pašu emocionalitāti, kā viņi. Iespējams, kāds par mūsu interpretāciju var būt sarūgtināts, var izrādes laikā piecelties un iebilst. Bet tajā pašā laikā man šķiet aizraujoši, ka publikas dēļ katra izrāde būs citādāka. Mēs nevarēsim ignorēt skatītāju reakciju, un tas izrādi padarīs ļoti dzīvu.
 
No dramaturģijas aspekta – kāds bija atmiņu apkopošanas process un kā jūs izdomājāt izrādes tekstu?
 
Laila Burāne: Visi izgāja cauri visiem iesūtītajiem materiāliem un atzīmēja katra stāsta vai video interesantākās vietas. Mārtiņam jau bija koncepcija par dzimšanas dienas ballīti vai ģimenes saietu, kur cilvēki dalās savos stāstos, tāpēc no dramaturģijas viedokļa mums vairs nevajadzēja radīt ne naratīvu, ne sižetu. Mēs izvēlējāmies atmiņas ar spēcīgu viedokli vai ļoti personīgām detaļām, lai parādītu, cik pretrunīgas var būt  atmiņas. Tad mēs veidojām izrādes struktūru: kāda varētu būt šī ģimenes pulcēšanās. Domājām, kā veidojas sarunas, kā viņi pāriet no viena temata uz citu, atkal atgriežas pie sākotnējā temata.
 
Kā, jūsuprāt, cilvēku subjektīvās personīgās atmiņas mijiedarbojas ar oficiālo vēsturi –ar lielajiem vēstures vārdiem un notikumiem? Vai jūs atradāt pretrunas?
 
Laila Burāne: Tas ir interesanti, jo mums ir stāsti  no cilvēku vecvecākiem un vecvecvecākiem, un tā oficiālā vēsture, kas bija viņu laikā, atšķiras no mūsdienu oficiālās vēstures.
Mārtiņš Eihe: Oficiālā vēsture mainījusies viņu dzīves laikā, kāda dzīvē pat trīs reizes. Piemēram, 9. maijs. Vieniem latviešiem tas nozīmē kara beigas, bet citiem – okupācijas sākumu. Mums ir jāsaprot, savā apziņā jāapvieno abi šie redzējumi, bet mēs ikdienas dzīvē vienkārši nedomājam par to, nedomājam par šī datuma neviennozīmīgumu. It kā viens un tas pats stāsts, taču no dažādiem skatupunktiem. 1991. gada janvāra barikādes arī ir svarīgs notikums, bet projektā stāstu par tām mums trūkst. Es nezinu, kāpēc. Varbūt tāpēc, ka barikādēs bija iesaistīti arī daudzi krievu tautības cilvēki, kas vēlāk nesaņēma Latvijas pilsonību, un tas, protams, mainīja viņu dzīves. Es domāju, ka viņi par to nerunā, jo tas viņiem joprojām sāp.
 
Es pieņemu, ka par šiem konflikta punktiem vajadzētu runāt...
 
Mārtiņš Eihe: Es domāju, ka Latvijā daudzi cilvēki izvēlas labāk nerunāt. Viņiem ir savs viedoklis, un viņi to patur pie sevis. Līdz ar to cilvēki nedomā par to, nemaina savu skatījumu, iespējams, pat nedzird citu cilvēku viedokli. Viņi dzīvo ar saviem stereotipiem: visi latvieši ir fašisti vai visi krievi ir okupanti.
Artūrs Čukurs: Šis projekts atspoguļo arī jaunākas paaudzes viedokli par mūsu vēsturi. Man šķiet interesanti, ka lielākoties viņi koncentrējas uz Otrā Pasaules kara notikumiem, lai gan atmiņas varēja iesūtīt par 20. gadsimtu, kas ietver arī daudz citu notikumu. Vidusskolā vēstures stundas balstītas uz to, ka viss ir par mums, par to, kā mēs ciešam, un tas ir tas, ko mēs varam redzēt arī šeit...
Mārtiņš Eihe: Jā, tur ir daudz klišeju. Man tas bija lielākais pārsteigums – lielākajai daļai cilvēku nav savu domu, un viņi atkārto citu cilvēku viedokli. Es ceru, ka tas var mainīties. Ka cilvēki var domāt atšķirīgi.
Jānis Kronis: Bija interesanti mēģināt ielauzties to cilvēku prātos, kas stāsta šos stāstus, atkal un atkal atkārto vienu un to pašu. Taču arī atmiņas mainās. Cilvēki paši tās ar laiku transformē.

Radošā komanda:
Režisors: Mārtiņš Eihe
Telpa un kostīmi: Ieva Kauliņa
Dramaturģija: Laila Burāne
Piedalās: Artūrs Čukurs, Mārtiņš Eihe, Jānis Kronis, Jana Ļisova
Izrādes projekta vadītāja: Maija Pavlova
Idejas autors: Deniss Hanovs