Kopīga sabiedrība
Mums vajadzētu sarunāties

Diskusijās saistībā ar eiro krīzi daži saskatīja Eiropas sabiedrības dzimšanas brīdi. Reizē ar 2014. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām nāca atskurbums. Kas būtu, ja ES nepastāvētu – vai kopīgas diskusijas vispār notiktu?

Ēriks Bonse, Brisele

Illustrācija: © Anna Haifisch
Tas sākās ar eiro krīzi. Pēkšņi visi runāja par grieķu pensijām, itāļu parādiem un bankrotējušām bankām Kiprā. Tas esot Eiropas sabiedrības dzimšanas brīdis, priecājās sociologs Ulrihs Beks. Pateicoties ES un eiro, Vācijā beidzot tiekot diskutēts par kaimiņu problēmām.

Taču jau Eiropas Parlamenta vēlēšanas 2014. gadā lika šīs ilūzijas zaudēt. Neskatoties uz vadošo kandidātu sistēmu, kam vajadzēja sekmēt visu Eiropas Savienību aptverošas debates, priekšvēlēšanu cīņa palika nacionāla. Izgāšanos piedzīvoja pat televīzijas dueļi. Vācijā vadošo kandidātu uzstāšanos labākajos raidlaikos skatījās vien 1,79 miljoni skatītāju; 5,8% kvota bija nožēlojama.

Bet kā izskatītos, ja ES vairs nebūtu? Vai ieinteresētība Eiropu aptverošās debatēs pieaugtu? Pieredze pēc Lielbritānijas “Brexit” referenduma par to neliecina. Pat pēc trīs gadu vienošanās sarunām par izstāšanos ES politiķi Briselē vēl aizvien žēlojas par kliedzošu zināšanu trūkumu par Eiropas Savienību Britu salās. Varētu iebilst, ka Briti vienkārši neinteresējas par ES, un tāpēc arī grib izstāties. Tomēr pietiek tikai ar ieskatu tādā ES nepiederošajā valstī kā Šveice, lai apšaubītu Eiropas sabiedrības pastāvēšanu. Šveicieši strīdas ar Briseli par jaunu pamatnolīgumu – taču Vācijā par to ir zināms visai maz.

Tātad, bez ES labāk nebūs, drīzāk otrādi. Kā nekā valstu koalīcija ir ielikusi pāris nozīmīgus Eiropas sabiedrības pamatakmeņus. Tas sākas ar Māstrihtas līgumu, kas 1992. gadā iedibināja Eiropas pilsonību. Un sniedzas līdz preses korpusam Briselē, kas ar vairāk nekā 1000 akreditēto ES korespondentu palīdzību nodrošina intensīvu informācijas apmaiņu.

Tomēr par spīti 24 oficiālajām valodām un sinhronajai tulkošanai, Eiropas diskurss neveidojas arī Briselē. Jo lielākā daļa korespondentu valkā nacionālās brilles – reportāžās viņi balstās savas valsts domāšanas veidā un informāciju sniedz savas valsts valodā. Tajā nekas nemainītos arī bez ES. Taču, pateicoties Eiropas institūcijām, ir vismaz pietiekami daudz kopīgu tēmu. Žēl tikai, ka arvien biežāk runa ir par krīzēm.