Jauni eiropieši un mākslīgā intelekta tiešsaistes aptauja “Mēs un MI”
Tiešsaistes aptauja “Mēs un MI”

Kādas ir Eiropas jauniešu bažas un cerības attiecībā uz mākslīgo intelektu (MI)? Tas mēģināts noskaidrot pētījumā "Mēs un MI". Emīlija Gagrčina, viena no autorēm, intervijā stāsta par prognozējamiem un pārsteidzošiem rezultātiem. 

Juliāne Glāna

Gagrčinas kundze, kas jūs šajā pētījumā visvairāk pārsteidza?

Godīgi sakot – tie bija daudzi rezultāti! No vienas puses, biju domājusi, ka valstu atšķirības būs daudz lielākas, bet acīmredzot jaunieši Eiropā ir daudz līdzīgāki attiecībā uz tehnoloģiskām tēmām, nekā sākotnēji uzskatīts. Tajā pašā laikā mūsu pārskats atklāj dažas izteiktas atšķirības, kas saistītas ar respondentu izglītības līmeni.

Mani patiešām pārsteidza tas, cik vienkārši daudzi jaunieši uztver automatizētas lēmumu pieņemšanas sistēmas. Tas, ka daudziem nav problēmu no šādas sistēmas saņemt ieteikumus fiziskās sagatavotības stiprināšanai, droši vien nav ne pārsteidzoši, ne arī sevišķi problemātiski. Savukārt trešdaļai respondentu neliktos problemātiska pat kriminālprocesa uzsākšana pret viņiem, kas veidota uz automatizēta lēmuma pamata. Turklāt 58 procentus aptaujāto pat netraucēja vai viņiem bija vienaldzīga prognozējoša policijas uzraudzība, t.i., lielu datu apjomu analīze noziedzības izpētē, lai identificētu potenciālas noziedzīgas darbības! Man tas šķiet patiešām satraucoši, un es to redzu kā norādi uz to, ka jaunieši neinteresējas vai arī nepietiekoši interesējas par šādu tehnoloģiju lietojuma sekām attiecībā uz demokrātiju un cilvēktiesībām.
 
Kādas atšķirības izglītībā un atsevišķās valstīs tika atklātas pētījuma datu izvērtējumā?

Cilvēki ar zemu izglītības līmeni ir nedrošāki spriedumos par MI tēmām un pesimistiskāki par savu profesionālo nākotni saistībā ar MI nekā cilvēki ar augstāku izglītības līmeni. Sociālo zinātņu kontekstā šādi secinājumi arī bija gaidāmi, taču tas aizvien ir neapmierinoši, redzot, ka to apstiprina arī statistika.

Jautājumos par MI izmantošanu dažādās jomās mēs tik tiešām varējām konstatēt arī dažas atšķirības valstu starpā. Piemēram, cilvēki no Vācijas un Polijas daudz biežāk nekā Itālijas un Zviedrijas iedzīvotāji apstiprināja, ka automātiska darba laika noteikšana viņiem ir nepatīkama. Kopumā, lietojot MI dažādās jomās, visērtāk jutās zviedri.

Aktīva ziņu izpēte šķiet izejam no modes. Saskaņā ar pētījumu vairāk nekā puse no visiem respondentiem uzskata, ka viņi ir pietiekami labi informēti, izmantojot sociālo mediju platformas. Cik bīstama ir šāda attieksme?

Es neteiktu, ka aktīvā analīze ir izgājusi no modes, bet mēģinātu radīt izpratni par to, kas ir šāda viedokļa pamatā. Cilvēki dzīvo multimediju platformu vidē, ko darbina algoritmi. Daudzi no mums tik tiešām politisko saturu un ziņas redz tiešsaistē mūsu sociālo mediju plūsmās, to nemaz nemeklējot. Tas savukārt cilvēkiem rada iespaidu, ka ziņas vairs nav aktīvi jāmeklē, kas tomēr nenozīmē, ka cilvēki izvairās no ziņām – viņiem vienkārši ir sajūta, ka viņi ir informēti arī bez aktīvas informācijas meklēšanas. Kā šāda attieksme rodas – tas, manuprāt, vispirms notiek tīri intuitīvi, bet te patiešām slēpjas dažas problēmas.
 

Viena no problēmām saistīta ar to, kā algoritmi pārrauga saturu, jo tas notiek, pamatojoties uz lietotāja iepriekšējo uzvedību, kā arī lietotājam piedēvētajām īpašībām. Rezultātā tomēr ne visi lietotāji izrādās ziņām vienlīdz “pievilcīgi”. Šādā gadījumā cilvēki, kuri reti klikšķina uz ziņām un maz mijiedarbojas ar ziņas kopīgojošiem lietotājiem, tik tiešām tiek ar ziņām konfrontēti retāk. Šādā gadījumā ziņas ne vienmēr atrod visus lietotājus. Tas palielina jau pastāvošo plaisu starp “informācijas bagātiem” un “informācijas nabadzīgiem” cilvēkiem.

Kā to atsedz pētījumi, “bīstami” tas ir tiktāl, ka cilvēki, kuri domā, ka “gan jau ziņas viņus atradīs”, pakāpeniski arvien mazāk izmanto tradicionālos medijus un ka šī parādība var negatīvi ietekmēt politisko interesi un balsošanas uzvedību.

Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi saglabāt aktīvu ziņu patēriņu kā ieradumu, t.i., patiešām integrēt to kā regulāru ikdienas norisi un meklēt informāciju par notikumiem tieši ziņu lietotnē, laikraksta mājaslapā vai mediatēkā. Tikai šādā veidā patiešām iespējams kaut nedaudz kontrolēt to, ko redzam, nepakļaujot sevi kaut kādiem algoritmiem. Aktīva ziņu analīze ir viens no mūsu pilsoņu pienākumiem, ko nedrīkst tā vienkārši nodot citu rīcībā.
 
Pretstatā citām personalizētām reklāmām respondenti tieši politiskās reklāmas neuzskata par noderīgām. Kāpēc politiskās reklāmas ir mazāk populāras? Ko tas izsaka par politisko reklāmu uztveri tiešsaistes telpā?

Tas, ka cilvēkiem ir nepatika pret reklāmu, nav nekas jauns. Šāda attieksme ir dokumentēta arī pētījumos par televīzijas izmantošanu. Pastāvīgas sūdzības ir, piemēram, par to, ka reklāma pārtrauc izklaides plūsmu un tāpēc ir vienkārši traucējoša. Jaunākie pētījumi liecina, ka, runājot par politisko saturu sociālajos medijos, cilvēku spriedumi pārsvarā ir morāli uzlādētāki. Viens no iemesliem lielākai nepatikai pret politisko reklāmu tiešsaistē varētu būt uzskats, ka sociālie mediji ir domāti socializācijai un izklaidei, nevis politikai. Šādā kontekstā daudzi cilvēki mēdz uzskatīt politisko saturu sociālajos medijos par šo telpu vispārēju “piesārņojumu“. Arī mūsu Veicenbauma Institūta pētniecības grupas “Digitālā pilsonība“ pētījumos cilvēki bieži ir dusmīgi par to, ka tiešsaistē tiek pakļauti politiskiem aizspriedumiem un naidīgiem viedokļiem, jo kas tāds traucē pozitīvo un bezkonflikta noskaņojumu viņu sociālo mediju plūsmās.

Tas, ka cilvēkiem ir nepatika pret reklāmu, nav nekas jauns. Šāda attieksme ir dokumentēta arī pētījumos par televīzijas izmantošanu. Pastāvīgas sūdzības ir, piemēram, par to, ka reklāma pārtrauc izklaides plūsmu un tāpēc ir vienkārši traucējoša. Jaunākie pētījumi liecina, ka, runājot par politisko saturu sociālajos medijos, cilvēku spriedumi pārsvarā ir morāli uzlādētāki. Viens no iemesliem lielākai nepatikai pret politisko reklāmu tiešsaistē varētu būt uzskats, ka sociālie mediji ir domāti socializācijai un izklaidei, nevis politikai. Šādā kontekstā daudzi cilvēki mēdz uzskatīt politisko saturu sociālajos medijos par šo telpu vispārēju “piesārņojumu“. Arī mūsu Veicenbauma Institūta pētniecības grupas “Digitālā pilsonība“ pētījumos cilvēki bieži ir dusmīgi par to, ka tiešsaistē tiek pakļauti politiskiem aizspriedumiem un naidīgiem viedokļiem, jo kas tāds traucē pozitīvo un bezkonflikta noskaņojumu viņu sociālo mediju plūsmās.

Saskaņā ar pētījumu jaunieši kā standartus noteicošām institūcijām priekšroku dod izglītības iestādēm, nevis tehnoloģiju uzņēmumiem. Cik lielā mērā izglītības iestādes tam ir labāk piemērotas par tehnoloģiju uzņēmumiem arī aprīkojuma (personāla un zināšanu, kā arī finanšu un laika) ziņā? Kāpēc standarti būtu jānosaka izglītības iestādēm?

Šajā rezultātā es saskatu vēlmi, lai cilvēki, kuriem skolēni uzticas, iesaistītos tehnoloģiju attīstībā. Tas nenozīmē, ka skolas pēkšņi kļūs atbildīgas par tehnoloģiju attīstību. Tomēr pašlaik dažas lietas ir problemātiskas.
  No vienas puses, īpaši koronavīrusa pandēmijas laikā, mācībās tiek izmantoti produkti no visas pasaules. Ne visi šie produkti atbilst Eiropas izglītības tradīcijām, un ne visi šie produkti atbilst mūsu tiesību aktiem. Piemēram, es nesen uzzināju, ka Nīderlande izmanto dažus Ķīnas produktus, kas neatbilst VDAR. Tas noteikti ir saistīts arī ar to, ka pandēmijas laikā bija jārīkojas ātri un tika iegādāti pieejamākie, lētākie vai populārākie produkti.

No sarunām ar skolotājiem es arī zinu, ka daudzās skolās visa digitalizācija ir pilnībā atkarīga tikai no entuziastiskiem skolotājiem. Ne visi var atļauties papildus šīs zināšanas apgūt. Es saskatu lielu kļūdu tajā, ka Vienošanās par Vācijas vispārizglītojošo skolu digitalizāciju neparedz personāla izmaksas. Tas ārkārtīgi aizkavē digitalizācijas īstenošanu. Turklāt es uzskatu, ka valsts iestādes – Vācijā vai ES – ir nepārprotami atbildīgas par produktu atbilstību likumdošanai, pirms mēs šos produktus izmantojam. Nedrīkst atgadīties, ka Eiropas jauniešu mācību dati var nonākt Ķīnas valdības rokās.

Otra problēma ir tā, ka komerciāli attīstītiem produktiem ne vienmēr pirmajā vietā ir skolēnu intereses. Tas nozīmētu, ka uzņēmumiem ir pienākums iesaistīt skolas darbiniekus un pat skolēnus produkta veidošanas procesos vai pārbaudes posmos. Tie varētu palīdzēt tehnoloģijām orientēties uz cilvēku, nevis tikai uz tehnoloģiski iespējamo.
 
Kādus secinājumus šis pētījums jums sniedz?

Kopumā es uzskatu, ka izpratnei par algoritmisko sistēmu darbību un ietekmi jākļūst par kultūras tehniku. Šādā kontekstā pārskata rezultāti man uzsver nepieciešamību nodrošināt pietiekamus resursus, lai palīdzētu jauniešiem novērtēt MI iespējas un riskus individuālā un sabiedrības līmenī, kā arī, lai palīdzētu orientēties un patstāvīgi rīkoties datorizētajā pasaulē. Tas ir svarīgi saistībā ar viņu tiesību īstenošanu, piemēram, darbavietā vai skolā. Runājot par atbilstošu resursu nodrošināšanu, es vienkārši domāju formālās un neformālās izglītības nozaru nodrošināšanu ar cilvēkresursiem un finanšu resursiem, lai varētu piedāvāt programmas, kas vērstas ne tikai uz tehnisko, bet jo sevišķi demokrātisko prasmju nodošanu saistībā ar informācijas pārvēršanu datos (Datafication) un MI. Protams, ka apzinos šai sakarā radīto pārslodzi skolām un uzskatu, ka risinājums ir jārod sadarbības programmās starp formālo izglītību un jaunatnes organizācijām valsts un Eiropas līmenī.

Arī tādām respektablām organizācijām kā Gētes Institūts ir izšķiroša nozīme prasmju un zināšanu nodošanā. Kā pieredzes bagātas izglītības institūcijas tās, no vienas puses, zina, kā sausu un it kā neinteresantu saturu sagatavot un pasniegt jauniešiem draudzīgā veidā. No otras puses, tās darbojas kā starpnieki starp dažādiem politikas, uzņēmējdarbības, kultūras, zinātnes un pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem. Tādējādi rodas ļoti svarīgi tīkli, kas nodrošina sarunas un savstarpēju sapratni arī ārpus tehniskajām un jomai specifiskajām robežām. Arī tas ir ļoti svarīgi, jo šīs prasmes ir jāattīsta ne tikai jauniešiem, bet būtībā visai sabiedrībai