Ilgtspējīga sabiedrība
Vides aizsardzība ar demokrātiju

Viens no lielākajiem izaicinājumiem mūsdienu pasaules sabiedrībā ir novērst vides krīzes nākotnē. Šķiet, ka līdzdalību veicinošas sabiedrības formas tam piedāvā labākus priekšnosacījumus nekā citas.

Dr. Adrians Gustavo Zarrilli

Cilvēks atstāj uz zemes savas pēdas. Mūsu dabā atstātās pēdas šodien ir samilzušas kritiskā mērogā. Mūsu ietekme uz planētu ir acīmredzamāka un neapstrīdamāka nekā jebkad agrāk. Saraksts ir garš: jūras un augsnes piesārņojums, masveida mežu izciršana, temperatūras paaugstināšanās, ekstrēms sausums, pārmērīga resursu izmantošana, polāro ledāju kušana, naftas piesārņojums, sugu izmiršana, veseli kontinenti atkritumu. Šis process ir pat aizsācis jaunu ģeoloģisko laikmetu, kas padara atpazīstamu cilvēka ietekmi uz Zemi: tā saukto antropocēnu.

Vides krīze, kuru pieredzam jau vismaz pusgadsimtu un kura viskrasāk izpaužas klimata pārmaiņās, ir kļuvusi par vienu no svarīgākajiem mūsdienu jautājumiem. Un tā neapšaubāmi ir arī visvairāk saistīta ar nākotnes veidošanos. Galu galā uz spēles ir likta cilvēka izdzīvošana. Lai gan šīs pārmaiņas nav pirmās, ar kurām tiekam konfrontēti cilvēces vēsturē, tās līdz šim ir vienīgās, kas ar savu daudzveidīgo ietekmi apdraud mūs kā sugu. Ja mēs nerespektēsim planētas biofizikālās robežas, jebkuras ilgas pēc dzīvotvērtas nākotnes būs veltīgas.

Demokrātija kā ceļš uz ilgtspēju

Kāds būtu šīs krīzes risinājums un ceļš uz ilgtspējīgu sabiedrību? Viens no ierosinātajiem risinājumiem ir mainīt formālo demokrātiju: padarīt to par ilgtspējības idejas nesēju. Šādā veidā sabiedrība ļautu politiskajai deliberatīvi demokrātiskajai sistēmai pieņemt lēmumus par labu tās interesēm. Tādējādi varētu likvidēt atšķirību starp demokrātiju kā procesu un ilgtspēju kā produktu.

Sabiedrībai, kas tiecas pēc ilgtspējas, proti, tādai sabiedrībai, kas veicina vienlīdz taisnīgu paaudžu attieksmi pret vidi un veselīgas attiecības ar to, ir jāīsteno iekļaujoša, sinerģiska un proaktīva līdzdalība. Šādā sabiedrībā visas sociālās grupas, līdzdalīgās kopienas, politiskie pārstāvji un pilsoņi varētu kopīgi izstrādāt ideju paketi, kas ļautu vienoti apzināt un risināt vidi un sabiedrību vienlaikus ietekmējošās problēmas. Tas būtu process, kurā cilvēki darbotos kā protagonisti problēmu risināšanā, ieguldot savu radošumu, perspektīvu, zināšanas un resursus, daloties atbildībā par lēmumiem. Šāds modelis šķiet neizbēgams, ņemot vērā pašreizējo vides problēmu apmēru un līdz ar to arī izaicinājumus sabiedrībai.

Mūsdienās neviens neiedomātos, ka vides problēmas varētu atrisināt bez pilsoniskās sabiedrības līdzdalības, proti, ka tikai valsts vai uzņēmumi var piedāvāt risinājumus vides krīzēm. Tomēr tas netiek ņemts vērā. Skaidrs rezultāts: konflikti palielinās. Daudz piemēru par pilsoniskās sabiedrības nozīmīgo lomu redzami Latīņamerikā: mobilizācija pret liela mēroga kalnrūpniecību, dabas tiesību aizstāvība, strīdi par tradicionālo zemes izmantošanu, bioloģiskās daudzveidības aizsardzība un daudz kas cits liecina par to, ka pilsoniskā sabiedrība ar protestu palīdzību cenšas izcīnīt līdzdalības telpu un lēmumu pieņemšanas tiesības, ko tai liedz tradicionālās institūcijas.

Tādējādi līdzdalības procesi ir sociālu un vides konfliktu risināšanas pamatstratēģija. Tie piešķir lielāku leģitimitāti publiskiem lēmumiem, radot kopīgas atbildības sajūtu starp iedzīvotājiem un dažādiem ekonomikas un sociālās jomas dalībniekiem. Apstiprinājums saiknei starp ilgtspēju un demokrātiju izpaužas tādējādi, ka vides problēmas patiešām ir politiskas, tām ir cēloņi un – ideālā gadījumā – arī politiski risinājumi.

Zinātne, tehnoloģijas un tradicionālās zināšanas

Demokrātijai ir jāiet roku rokā ar vides aizsardzību. Pilnībā rīcībspējīgs pilsonis nav iedomājams piesārņotā vidē, kas atrodas uz sabrukuma robežas. Ja vēlamies dot savu ieguldījumu jaunas vides veidošanā, mums jāmaina sabiedrība, turklāt tā, lai tā pati kļūtu par vides redzamāko izpausmi. Jaunas demokrātijas ideja ietver nepieciešamību iesaistīt pilsoņus vides jautājumos. Latīņamerikas gadījumā tā saista zinātni un tehnoloģiju kā likumīgus progresa instrumentus, kā arī pārmantoto – piemēram, pamatiedzīvotāju – zināšanu, respektēšanu un iekļaušanu.

Mērķis būtu sava veida vides sabiedrība. Tas nozīmē atrast jaunu attīstības paradigmu, kas attīstības procesu centrā izvirza pilsoņus; kas ekonomisko izaugsmi izprot kā ekoloģiski ierobežotu procesu, kā līdzekli, lai sasniegtu augstāku cilvēku labklājības līmeni, bet ne kā pašmērķi; kas aizsargā pašreizējo un nākamo paaudžu eksistenciālās iespējas; kas visbeidzot ir fokusēta uz ekosistēmu pilnīgu funkcionēšanu, kas nodrošinātu uz planētas dzīvotspēju.

Izaicinājums ir milzīgs, jo uzdevumi ir ļoti sarežģīti: radīt vietas un iestādes, kur pilsoņi var paust savu viedokli, veidot sabiedrisko domu, iegūt aktīvus sociālos dalībniekus, kā arī organizēt grupas, kas pašvaldību līmenī rūpīgi pārbaudītu valdības politiku, veicinātu proaktīvu iedzīvotāju informācijas un zināšanu radīšanas tīklojumu dialogu un veidotu sabiedriskās telpas vides programmu apspriešanai. Tikai šādā veidā varētu nodrošināt tādas valsts politikas īstenošanu, kurā tiek ņemtas vērā pilsoniskās sabiedrības prasības un priekšlikumi, vienlaikus radot un oficiāli nostiprinot konfliktu risināšanas mehānismus.

Šāds modelis Latīņamerikai – un būtībā lielākajai daļai pasaules – joprojām ir tikai cerība. Lai radītu “sabiedrību ilgtspējai”, ir nepieciešama jauna sabiedriskā politika, bet izskatās, ka pašlaik nav skaidras gribas to veidot. Ja tāda būtu, tas pavērtu ceļu lielākai demokrātijai, līdzdalībai, pieaugošai līdztiesībai un tādu sabiedrību realizēšanās iespējām, kuras cenšas rast risinājumus mūsu vides problēmām. Iespējams, visnopietnākajai problēmai, kas cilvēcei šajā gadsimtā būs jārisina.

Šis raksts iepriekš publicēts žurnālā Humboldt Magazine.