Viss labi noregulēts
Birokrātika

Kā ģimenei panākt, lai bērns medijus izmantotu jēgpilni? Balstoties uz – sākotnēji vienkāršiem – noteikumiem. Maksimiliāna Budenboma (Maximilian Buddenbohm) novērojumi par birokrātiju.
 

Maksimiliāns Budenboms

Atceros to laiku pirms aptuveni desmit gadiem, kad bērni bija mazāki un mēs, vecāki, domājām, ka mums viņiem daudz kas jānoregulē. Piemēram, mediju izmantošana – cik daudz laika dienā viņi drīkst pavadīt pie ekrāniem. Atceros to nelabprāt, jo tas bija vislielākais strīdu temats, un ne tikai mūsu ģimenē. Tagad, pēc vairākiem gadiem, varu teikt, ka manā dzīvē ir bijis pavisam maz tādu tēmu, kas man bija tik ļoti apriebušās kā šīs nebeidzamās diskusijas par mediju izmantošanu. Maz ir to vārdu, kas joprojām izraisa nepatīkamas sajūtas, bet, pieminot mediju izmantošanu, man ikreiz ir slikta dūša. Tā bija tēma, ko nevarēja ignorēt, jo bērni labprāt dirnētu pie savām ierīcēm 24 stundas diennaktī, bet mēs, vecāki, vēlējāmies ko citu: samazināt šo laiku. Un mums, vecākiem, bija jānostājas saprāta pusē, kur mums kā pieaugušajiem pienākas būt.

Tātad mēs jau toreiz radījām noteikumus,
kas gan cits mums atlika?

Dažreiz mēs noteikumus pieņēmām it kā demokrātiski ģimenes padomē, jo, būdami pedagoģiski ambiciozi, mēs vēlamies daudz ko darīt pareizi, piemēram, iesaistīt bērnus, mācīt viņiem balsot, rast kompromisus, pieņemt noteikumus un sadarbību. Tā tam būtu jābūt.

Viss sākās ar vienkāršu, skaidru noteikumu

Ģimenes padome vienmēr sākās ar jau nodefinētu skaidru noteikumu, vienkāršu prasību, piemēram: “Tu drīksti pusotru stundu dienā pavadīt pie ierīcēm.” To visi varēja iegaumēt, to bija viegli piemērot un par to varēja ātri izlemt. Īss skaidrības mirklis. Tomēr šis noteikums pamatotu iemeslu dēļ bija jānoprecizē sīkāk. Bija jāņem vērā, piemēram, atšķirība starp abiem dēliem, jo viens tomēr ir divus gadus vecāks par otru, tāpēc nevarēja būt vienlīdzība attiecībā uz noteikumiem. Nedrīkstēja ignorēt atšķirības starp, pirmkārt, skolas dienām un, otrkārt, nedēļas nogalēm ar brīvā laika pārpilnību. Un pavisam atšķirīgi bija jāattiecas pret skolas brīvlaikiem – mēs galu galā nonācām arī pie tā. Tā mēs četri izdomājām daudz ko. Bija arī īpaši uz uzvedību orientēti noteikumi, jo tie, kuri audzina, mēdz noslēgt arī vairāk vai mazāk netīrus darījumus. Ja tu dari vai nedari to vai to, tad tu drīksti vai nedrīksti mazliet ilgāk darboties ar mobilo telefonu – un vēl daudzas citas vienošanās, kas uz brīdi šķita jēgpilnas. Būtībā jau no paša sākumā bija skaidrs, ka ir neiespējami piemērot vienu vienkāršu noteikumu.

Lielāko daļu no tālaika šausmīgajām diskusijām esmu aizmirsis, taču joprojām atceros kādu ģimenes padomi, kas bija īpaši izdevusies. Iespējams, pirms dēli beidzot kļuva par pusaudžiem un mēs atmetām cerības par veiksmīgu audzināšanu, tā bija pēdējā šāda veida padome. Tajā mēs vēlreiz visu pamatīgi pārrunājām un definējām. Tā bija ļoti izdevusies diena, mēs bijām strukturētāki nekā parasti, arī mierīgāki, mums bija konstruktīvas sarunas.

Noderīgas papildu definīcijas, varianti un īpatnības

Arī šoreiz mēs sākām ar vienkāršu pamatnoteikumu, kas gadu gaitā jau sen bija kļuvis arvien dāsnāks. Kā vienmēr, visi ģimenes locekļi izdomāja papildu definīcijas, variācijas un specifiku, un tas viss izklausījās labi un saprātīgi. Noteikumu skaits jau sasniedza divciparu skaitli, un mana sieva teica: “Bet tagad mums tas ir jāpieraksta.” Viņa piecēlās un atnesa papīra lapu un pildspalvu.

Es atceros šo lapu. Vēl arvien redzu to sev acu priekšā, tā bija no rūtiņu klades izplēsta, A5 formāta lapa. Katrs punkts bija marķēts ar zvaigznīti. Atceros, ka mēs šos noteikumus – pavisam kopā 18 punkti, daži ar vairākām apakšiedaļām – dzīvē nekad nerealizējām. Nevienu dienu. Mēs bijām birokratizējuši pamatnoteikumu tiktāl, ka tas kļuva nepiemērojams. Es pieņemu, ka jūs to jau zināt no pieredzes ar citām tēmām.

Tas bija kļuvis pārāk sarežģīts. Kaut arī diskusijas laikā mēs visus pamatlikuma nosacījumus, izņēmumus un īpašos gadījumus bijām atvasinājuši loģiski un vienprātīgi. Runājot par sarunu, tā, iespējams, bija mūsu prātīgākā ģimenes padome. Taču rezultātā tā bija arī bezjēdzīgākā. Kas, man nupat iešāvās prātā, pārnesot varbūt nozīmē, ka pat vislabākā valdība... bet nē, tas sniedzas pārāk tālu.

Birokratizēta līdz pilnīgai nepiemērotībai

Jebkurā gadījumā turpmāk neviens pat aptuveni nespēja iegaumēt, kas kad pareizi un kā bija piemērojams. Tajā dienā mēs neatradām vienīgo pareizo, funkcionējošo un racionāli pamatoto modeli, kas saistošā veidā regulētu mūsu līdzāspastāvēšanas un mediju laikus, nē. Mēs no šīs dienas mediju sakarā atkal un pavisam normāli strīdējāmies katru dienu tāpat kā jebkurā citā ģimenē.

No šī gadījuma mēs varam šo to secināt par sabiedrību: katrā birokratizācijas etapā, ar katru izvirzīto noteikumu, kas tiek iekļauts procesā, ar katru apakšpunktu, kuru kāds uzskatījis par vajadzīgu pievienot, ar katru divpadsmito īpašo noteikumu, kas tiek pierakstīts zem pamatnoteikuma, vienmēr ir kāds, kurš vismaz uz brīdi nopietni domā, ka tas, ko viņš dara, ir jēgpilni.

Reizēm es izlasu kādu vēstuli, piemēram, no nodokļu pārvaldes, kas vērš manu uzmanību uz īpašu regulējumu par izņēmumu kāda likuma apakšnodaļas piemērošanā, un tad, kad esmu veiksmīgi uz brīdi apspiedis spontānās dusmas par šīs valsts pārmērīgo noteikumu regulējumu vājprātu, pēkšņas skaidrības lēkmē es apjaušu, ka jau sen esmu sapratis, kā tas varēja notikt.

Mēs esam tie, kas jebkurā laikā atjaunotu birokrātiju

Es sapratu, ka ne jau sistēma ir vainīga, bet gan mēs paši, ka arī es un pat mana ģimene jebkurā brīdī no jauna ieviestu birokrātiju, ja tās pēkšņi vairs nebūtu. Pirms vairākiem gadiem es sapratu, ka uz cilvēku, kurš man uzrakstīja šo vēstuli, man nevajadzētu raudzīties kā uz nelaimi vēstošas sistēmas pārstāvi, bet gan kā uz brāli, garīgo māsu, kā uz vienu no man līdzīgajiem. Patiesi, es to labi zinu. Bet es atzīstu, ka man nekad nav izdevies to tā uztvert. Un es to aizmirsīšu uzreiz pēc tam, kad būšu uzrakstījis pēdējo rindiņu, tas nu ir skaidrs.

Tas ir vienkāršs, skaidrs noteikums.