Monika Helaka
Kas baumas pārvērta par viltus ziņām?
© Polityka Insight
Jēdziens “viltus ziņas” guva plašu rezonansi 2016. gadā, kad Donalds Tramps uzvarēja prezidenta vēlēšanas, bet Lielbritānijas pilsoņi nolēma izstāties no Eiropas Savienības. Gan ASV prezidenta vēlēšanas, gan debates par “Brexit” balstījās uz ziņām, kas vēlāk izrādījās nepatiesas. Tomēr neviens no ASV prezidentam pietuvinātajiem cilvēkiem un “Brexit” ierosinātājiem netika saukts pie atbildības par sabiedrības maldināšanu.
Monika Helaka, Polityka Insight
Tas bija brīdis, kad filozofi un sociologi pilnā nopietnībā pasludināja, ka ir iestājies “pēcpolitikas” laikmets jeb laiki, kad patiesība zaudē savu nozīmi un par galveno rīku cīņā par varu kļūst emocijas. Tiesa, ar šādu skatījumu uz politiku esam jau saskārušies vēsturē.
Viltus ziņas allaž mums līdzās
Ne Donalda Trampa uzvara, ne “Brexit” nebūt nav pirmie viltus ziņu piemēri. Viens no zināmākajiem piemēriem ir Oktaviāna un Marka Antonija cīņa par varu Romas impērijā. Cenšoties iedragāt pretinieka tēlu, Oktaviāns lika monētās ar Marka Antonija attēlu papildus iegravēt tekstu, kas Marku Antoniju raksturoja kā vāju, tā laika Romas kolonijas Ēģiptes valdniecei Kleopatrai pakļautu vadoni. Šādi izmainītās monētas tika laistas apgrozībā, lai iedzīvotāju vidū izplatītu negatīvu pretinieka tēlu.Baumas ir nodarījušas pāri arī Marijai Antuanetei. Viņai tiek piedēvēta frāze par badā esošajiem zemniekiem (“Ja viņiem nav maizes, lai taču ēd kūkas!”), kas it kā ilustrēja elites norobežošanos no tautas un pamatoja franču revolucionāru dusmas. Tomēr Marija Antuanete, visticamāk, nekad šos vārdus nav teikusi. Tos savā autobiogrāfijā ir uzrakstījis Žans Žaks Ruso, kurš ar vārdu “kūka” patiesībā domājis briošu, īpašas formas smalkmaizīti. Frāzes autore it kā esot bijusi Marija Antuanete, taču grāmatas iznākšanas brīdī viņai bija tikai 10 gadu. Neraugoties uz to, mūsdienās šo nepatiesību atkārto pat daži vēstures skolotāji.
Tāpat viltus ziņu spēku apzinājās totalitārie režīmi. Apvienojot savu retorisko talantu ar mediju monopolu, Jozefs Gebelss varēja brīvi izplatīt melus par ebrejiem (piemēram, par iespējamu ekonomisko sazvērestību vai slimību izplatīšanu). Padomju Krievijā mediji tika izmantoti, lai rādītu pilsoņiem kapitālistisko valstu izkropļotu tēlu. Polijā bieži atceras stāstu par Kolorādo vaboļu izkaisīšanu virs Austrumvācijas tīrumiem, ko 50. gados gaisa spēku mācību laikā it kā esot īstenojusi ASV. Šo pasākumu mērķis bija mobilizēt cilvēkus pret ienaidnieku – pat uz patiesības rēķina.
Dezinformēšana arvien ir efektīvs rīks mērķu sasniegšanai. Ohaio Universitātes pētījums liecina par to, ka viltus ziņas varēja ne tikvien veicināt, bet faktiski nodrošināt Donaldam Trampam uzvaru prezidenta vēlēšanās. Apvienotajā Karalistē viens no argumentiem, kuru izmantoja “Brexit” atbalstītāji, bija šīs valsts augstās iemaksas ES budžetā, ko varētu ieguldīt britu veselības aprūpes sistēmā. Tomēr izrādījās, ka izstāšanās rezultātā Lielbritānijas Nacionālās veselības sistēmas izmaksas var pat pieaugt.
Šodien viltus ziņas ir sastopamas ik uz soļa...
Mainoties sociālās kultūras kontekstam, mediju manipulācijas ir kļuvušas daudz nopietnākas nekā jebkad iepriekš. Mūsdienu sabiedrību mēdz dēvēt par informācijas sabiedrību, kurā visi nepārtraukti tiek pakļauti visdažādāko stimulu un kairinājumu pārpilnībai. Šīs tendences pirmsākumi ir meklējami radio, kurš varēja raidīt ziņas reālajā laikā, savukārt televīzijas attīstība veicināja vizuālu vēstījumu plūsmu no visas pasaules. Pēc tam parādījās internets, kas nodrošināja pastāvīgu piekļuvi informācijai un iepriekš nebijušu interaktivitātes pakāpi. Sekošana aktuāliem notikumiem, dalīšanās ar tiem un to komentēšana daudziem cilvēkiem ir kļuvusi par svarīgu dzīves sastāvdaļu. Tā rezultātā lieli pasaules notikumi pietuvojušies mūsu ikdienai.Tajā pašā laikā mūsu smadzenēm ir ierobežotas iespējas apstrādāt datus un tos kritiski izanalizēt, tāpēc plašsaziņas līdzekļi sacenšas par auditoriju, izmantojot izklaidi un pievēršot uzmanību ar kliedzošiem virsrakstiem. Pieaugošās stimulu pārbagātības līdzi nestajam refleksijas zudumam ir sāpīgas sekas. To apliecina arī “Brexit”: pat tā atbalstītāji ir pārsteigti par pašu pieprasītās procedūras sociālajām un ekonomiskajām sekām, kaut patiesībā tām bija jābūt jau iepriekš paredzētām.
...un jebkurš var tās netraucēti izplatīt
Ir mainījies ne tikai informācijas apjoms un izplatīšanas ātrums, bet arī ziņu izplatītāja raksturojums. Iepriekšējos gadsimtos viltus ziņu izplatīšana bija pārdomātu stratēģiju sastāvdaļa, ko – izmaksu un nepieciešamo prasmju dēļ – varēja atļauties tikai nedaudzi elites pārstāvji: valdnieki, militāri vadoņi, ietekmīgi kultūras darbinieki. Šobrīd jebkurš var piekļūt sociālajiem tīkliem – galvenajam viltus ziņu izplatīšanas rīkam. Un ikviens ir līdztiesīgs publicēt tādu saturu, kādu tas uzskata par piemērotu.Iepriekšējos gadsimtos viltus ziņu izplatīšanu varēja atļauties tikai nedaudzi. Šobrīd jebkurš var piekļūt sociālajiem tīkliem – galvenajam viltus ziņu izplatīšanas rīkam.
Daļu no viltus ziņu izplatītājiem veido tie tīmekļa lietotāji, kuri izplata tās neapzināti, jo ir sašutuma vai sajūsmas vadīti – tie ir pakļauti tiem pašiem sociālajiem un psiholoģiskajiem mehānismiem, kuri iedarbojas uz “tradicionālajiem” baumotājiem. Tomēr ir arī profesionāli meļi. Ir zināmi gadījumi, kad tiek nodarbinātas veselas lietotāju grupas, kuru mērķis ir dalīties ar viltotu, emocionālu informāciju un radīt ap to ažiotāžu. Šādus pasākumus dēvē par astroturfing. Tos, citā starpā, veic arī reklāmas aģentūras – to klientu reklamētos produktus interneta diskusijās un domubiedru grupās pārspīlēti slavē apmierināti (jo apmaksāti) lietotāji.
Visbeidzot, ceturtā atšķirība ir tehnoloģija – klikšķu ģenerēšanu ar mērķi sekmēt viltus ziņu redzamību sociālajos tīklos, var automatizēt, izmantojot sociālo tīklu robotus. Šī metode ir ievērojami lētāka un ātrāka par Oktaviāna īpaši kaltajām monētām – piemēram, Polijas prezidenta Andžeja Dudas kampaņas veidotāji 2015. gadā, iespējams, maksāja divus Polijas zlotus par katru automātisku ierakstu.