Atcere Latvijā
Nesamierināmi pagātnes stāsti

Otrais pasaules karš šobrīd ir Latvijas sociālās atmiņas svarīgākais mezglpunkts, kurā cieši sasējušies nesamierināmi pagātnes stāsti. Šie stāsti gan iedvesmo, gan rada nedrošības sajūtu Latvijas atmiņu kopienās.

Pēdējos 15 gados Otrā pasaules kara vaļīgie atceres mēģinājumi ir pārtapuši ikgadējā attiecību pārbaudījumā starp dažādām Latvijas sabiedrības grupām. Šajā laikā vēsture ir atvirzījusies otrajā plānā, konkurējošiem piemiņas rituāliem atvēlot centrālo lomu Latvijas publiskajā telpā. Tādējādi Otrais pasaules karš no autobiogrāfisku atmiņu dialogiem ir transformējies politizētos atmiņu karos.

Otrā pasaules kara atceri Eiropā caurauž vairāki naratīvi. Amerikāņu vēsturnieks Timotijs Snaiders (Timothy Snyder) ir izcēlis trīs pamatnaratīvus. Pirmais vēsta par to, ka atbrīvošana nākusi no Rietumiem – vienkāršoti izsakoties, amerikāņi izsēdās Normandijā un pārtrauca ļaunuma kundzību pasaulē. Otrs naratīvs stāsta par atbrīvošanu, kas nākusi no Austrumiem, un tas uzsver Padomju Savienības varonīgo cīņu pret nacismu. Visbeidzot trešo naratīvu veido holokausta pieredze, kas fokusējas uz ebreju kā upuru grupas ciešanām, kuras ebrejus padarījušas par Otrā pasaules kara un arī globāla mēroga upura ikonu. Taču Latvijā neviens no šiem naratīviem un to pavadošajiem piemiņas rituāliem nav nostiprinājies kā nācijas vēsturisko apziņu vienojoša struktūra.

Divas atmiņu kultūras

Pēc Otrā pasaules izveidojās divas atmiņu kultūras, kas līdz pat šodienai iespaido Latvijas sociālo atmiņu attiecībā uz karu. Viena bija padomju atmiņu kultūra, kas, saprotams, uzsvēra PSRS izšķirošo lomu Eiropas atbrīvošanā no nacisma. Tomēr ar šo naratīvu saistītie piemiņas rituāli, kādus tos pazīstam šodien, izveidojās krietni vēlāk – padomju līdera Leonīda Brežņeva valdīšanas laikā (1964–1982). Vēlīnajā padomju laikā karš kļuva par varonības un varenības manifestāciju, kuras ēnā palika kara upuri. Precīzāk, jebkuri zaudējumi tika pakļauti mērķis-attaisno-līdzekļus formulai. 60. gadu vidū PSRS tika ieviesta 9. maija jeb Uzvaras dienas tradīcija. Uzvaras dienas svinības, kā atzīmējusi Latvijas vēsturniece Vita Zelče, kļuva par Latvijas sabiedrības sovetizācijas daļu un mērauklu. Vienlaikus padomju režīms mērķtiecīgi kultivēja Sarkanās armijas veterānu tēlu. Padomju Latvijas atmiņu ainavā parādījās daudz brāļu kapu, kuros bija apglabāti karavīri, tostarp latvieši, kuri karoja Sarkanās armijas rindās. Savukārt vairāk nekā 100 tūkstoši Latvijas pilsoņu, kas lielākoties piespiedu kārtā karoja Vācijas pusē t. s. latviešu leģiona ietvaros, bija pilnībā izslēgti no publiskas pieminēšanas un tika ilglaicīgi stigmatizēti.
 
Cita atceres tradīcija radās trimdas latviešu kopienās, kas pēc Otrā pasaules kara izveidojās Rietumvalstīs. Lai gan šī tradīcija sakņojās Rietumvalstu kā atbrīvotāju naratīvā, tā tomēr saglabāja nacionālo specifiku. Proti, kara atcerē tika uzsvērti milzīgie Latvijas civiliedzīvotāju upuri, latviešu leģionāru traģēdija un Latvijas dubultā okupācija, kas turpinājās arī pēc kara. Turklāt kādreizējie leģionāri arī formāli nevarēja pilnībā pieslieties Rietumu naratīvam, jo viņi bija uzskatāmi par tādiem, kas vismaz netieši, atrazdamies piespiedu kārtā vācu armijā, bija pretojušies „atbrīvošanai no Rietumiem”. Tiesa, saskaņā ar Nirnbergas tribunāla lēmumiem latviešu leģions netika atzīts par daļu no noziedzīgās Waffen SS. Trimdā par svarīgāko atceres aģentu kļuva bijušo latviešu leģionāru dibinātā organizācija Daugavas Vanagi, kas nodarbojās gan ar sociālā atbalsta sniegšanu bijušajiem karavīriem, gan arī ar kritušo karavīru piemiņu. Tieši Daugavas Vanagi 1952. gadā lika pamatus jaunai tradīcijai – 16. martā pieminēt latviešu leģionārus. 16. marts bija izvēlēts kā simbolisks datums, jo 1944. gada 16. martā abas latviešu leģiona divīzijas vienīgo reizi kopā piedalījās kaujā pret Sarkano armiju pie Veļikajas upes krastiem.

Atceres tradīciju dinamika pēcpadomju periodā

Pēc PSRS izjukšanas Uzvaras dienas tradīcija Latvijā piedzīvoja strauju popularitātes kritumu. 90. gados 9. maija svinības spēja pulcināt tikai pāris simtus galvenokārt vecāka gadagājuma cilvēku. Padomju laikā izveidotie brāļu kapi daudzviet aizauga un pārvērtās postažā. Latvijas vēstures politikas spriedums pārejas laikā arī bija nepārprotams: PSRS, tāpat kā nacistiskā Vācija, bija agresors, kas okupēja Latviju un nogalināja Latvijas iedzīvotājus. Taču šādai vēstures politikai bija izteikti etnocentrisks raksturs, kas par lielākajiem upuriem Otrā pasaules kara kontekstā padarīja latviešus. Tādēļ krievvalodīgajā Latvijas sabiedrības daļā tas izraisīja gruzdošu pretestību jaunajam vēstures lielnaratīvam un politiskajām partijām, kas aizstāvēja šādu lielnaratīvu.

9. maijs no Latvijas oficiālā kalendāra pazuda 1995. gadā, un to nomainīja Rietumvalstīs pieņemtā 8. maija jeb nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas tradīcija. Tomēr Latvijā 8. maijs nekļuva par plašā sabiedrībā atzītu atceres rituālu – tas drīzāk kalpoja par formālu politiskās elites piederības apliecinājumu Rietumeiropas atmiņu kultūrai. Līdzās politiskajiem aktoriem, kas nespēja iedzīvināt šo jauno tradīciju, jāņem vērā arī vēsturiskā pieredze. Proti, vairumam latviešu bija grūti identificēties ar kara atceri, kas vēl pietiekoši dzīvi tika asociēta ar padomju okupācijas laikā iedzīvināto Lielā Tēvijas kara atceres rituālu. Latviešiem kā atmiņu kopienai bija arī grūti identificēties ar Rietumu uzvaras un piemiņas diskursu, jo 8. maija gaismā latviešiem tuvāka bija zaudētāja, nevis uzvarētāja identitāte. Citiem vārdiem, 8. maija patosu apslāpēja apziņa, ka Latvija pēc kara neatguva neatkarību, bet šķietami unikālo latviešu ciešanu stāstu nomāca holokausta naratīvs. Turklāt jāņem vērā, ka pirmajos 15 gados pēc neatkarības atgūšanas PSRS agresijas iemeslu un seku izcelšanai bija stratēģiski izšķiroša nozīme Latvijas atjaunotā valstiskuma leģitimitātes nostiprināšanā. Tādēļ Latvijas vēstures politikā un sociālajā atmiņā daudz svarīgāka vieta bija ierādīta padomju okupācijas režīma nosodīšanai un padomju represiju apjēgšanai, nevis dziļākām refleksijām par Otro pasaules karu. Šāds atmiņu režīms aizēnoja nacistiskās Vācijas okupācijas režīma vardarbību.

Pārejas laikā – 90. gados – Otrā pasaules kara atceri raksturoja zināms miegainums, kas skaidrojams ar cilvēka eksistenciālo rūpju izvirzīšanos priekšplānā, uz kuru fona vēstures problēmas kļuva sekundāras. Daugavas Vanagi un nacionāli radikālākie latviešu politiskie spēki gan mēģināja Latvijas atmiņu ainavā iedēstīt 16. marta tradīciju. Taču tas īsti neizdevās, jo vairums latviešu nespēja pieņemt atceres rituālu, kas bija veidojies trimdā. Piedevām Latvijas politiskā elite pakļāvās Rietumvalstu spiedienam neiekļaut oficiālajā atceres kalendārā tik pretrunīgi vērtētu datumu. Tiesa, latviešu attieksme pret 16. martu kopš 90. gadiem ir bijusi drīzāk pozitīva, kurpretī krievvalodīgo vidū leģionāru piemiņa galvenokārt tiek uztverta kā Otrā pasaules kara vēstures zaimošana.

Pārejas laika nosacīto atceres letarģiskumu pārtrauca Krievijas vēstures politikas aktivizēšanās. Pēdējos 15 gados Krievija ir ieguldījusi pamatīgus resursus, lai postpadomju telpā reanimētu 9. maija tradīciju. Šī tradīcija ir kļuvusi arī par ietekmīgu Latvijas rusofonās sabiedrības daļas mobilizācijas instrumentu, kuru labprāt izmanto krievvalodīgajam vēlētājam simpatizējošas vietējās partijas. Rezultātā Uzvaras diena salīdzinoši īsā laikā ir atgriezusies Latvijas atmiņu ainavā; tā ir salīmējusi kopā Latvijas krievvalodīgās kopienas dezorientēto vēsturisko apziņu. Par Uzvaras dienas svinību simbolu ir kļuvusi pulcēšanās Rīgā – pie t. s. Uzvaras pieminekļa. Vienlaikus oficiālā līmenī Otrā pasaules kara atcere norit 8. maijā, bet 9. maijā tiek atzīmēta Eiropas diena. Šī oficiālās un neoficiālās atceres līdzāspastāvēšana parāda ne tikai Latvijas sašķelto sociālo atmiņu, bet izgaismo arī samērā augstu demokrātijas līmeni Latvijas atmiņu kultūrā. Respektīvi, Latvijas sabiedrība pieļauj dažādu vēsturisko naratīvu atrašanos publiskajā telpā, lai arī politiskā līmenī atmiņu režīms saglabājas nemainīgs – Otrā pasaules kara noslēgums nozīmē ne tikai atbrīvošanu no nacistiskās Vācijas okupācijas, bet arī neatkarības zaudēšanu.