Vācu emigrācijas centrs
Starp sapni un neziņu
Vācu emigrācijas centrā apmeklētāji gūst priekšstatu par to, ko bēgšana un migrācija nozīmē indivīdam. Turklāt muzejs Brēmerhāfenē skaidri parāda, ka arī daudziem vāciešiem nācās pamest savu dzimteni.
Brēmerhāfenes Vācu emigrācijas centra koka fasādi rotā liels plakāts. Uz tā rakstīts “Sapņo!” – mudinājums apmeklētājam uztvert stāstus, kurus viņš uzzinās muzeja iekšpusē, ne tikai kā drāmu, bet arī kā došanos ceļā, lai īstenotu vispārdrošākās vēlmes. Un vai tad tā nav? Vai ardievas dzimtenei dažkārt nav labākas dzīves sākums? Vai izceļotāji nav piedzīvojumu meklētāji, kas sadūšojušies savu laimi meklēt svešatnē? Vai emigrācija vienmēr nav arī došanās pa pēdām saviem sapņiem?
Atkarīgi no citu viesmīlības
Emigrācijas centrs paver objektīvus skatījumus uz migrācijas tematu un tādējādi tieši šobrīd pilda nozīmīgu sabiedrisko funkciju. Bēgļu temats ir visur klātesošs, daži vācieši neatlaidīgi uztur bailes no iedomātās svešinieku ietekmes un patvēruma meklētājus uztver kā draudu. Šādā situācijā ir būtiski, lai kāds veicinātu izpratni par iedzīvotāju pārvietošanās cēloņiem. Pirmkārt, lai labāk saprastu, kādas mokas var būt saistītas ar izceļošanu. Otrkārt, lai aptvertu, ka vēsturiski izceļošana un bēgšana nav skārusi tikai “tos citus”, kā domā daži eiropieši pārtikušajās valstīs. Arī Vācija savulaik bija emigrācijas zeme, vācieši bieži bija atkarīgi no citu viesmīlības. Dažs labs Emigrācijas centā to var uzzināt, aplūkojot savu ciltskoku, – muzejā ir telpa savas dzimtas izpētei, kurā apmeklētāji datorā var izsekot savu radinieku gaitām.
Izceļošana sākas ar atvadām, un arī muzejs ļauj izdzīvot šo pieredzi. Vienā no zālēm valda novembra rīta atmosfēra, ceļotāji sapulcējušies pie tvaikoņa “Lahn” margsienas. Krastmalu ieskauj krēslaina laternu gaisma, visapkārt bagāžas rati, kuģis čīkst. Un vaska figūru sejās, kuras telpā izvietojuši muzeja dizaineri, lasāmas bažas, sāpes, domīgums. Bija tādi, kas še pārdomāja.
Kā “Jaunajā pasaulē” izvērsās emigrantu likteņi?
Emigrācijas nams nepārsātina ar iespaidiem, tas nedramatizē migrāciju. Uz ceļojumiem, kas dramatiski mainīja cilvēku dzīvi, ekspozīcija raugās lietišķi. No vienas puses, muzejs sniedz iespēju izdzīvot braucienu ar kuģi, ļaujot ielūkoties kuģa vēderā, kur pirmajām izceļotāju paaudzēm nācās cīnīties ar jūras slimību, garlaicību, trūcīgu pārtiku un sliktu higiēnu. No otras puses, tas detalizēti atspoguļo indivīdu likteņus. Katrs apmeklētājs pirms ekspozīcijas apskates saņem kāda izceļotāja biogrāfiju, kas, izmantojot čipkarti, tiek izstāstīta dažādās pieturvietās. Piemēram, Ērihs Kohs Vezers, Vācijas Demokrātiskās partijas (DDP) politiķis un Veimāras Republikas iekšlietu un tieslietu ministrs, kas 1933. gada beigās pēc nacistu nākšanas pie varas devās uz Brazīliju.
Emigrācijas centra apmeklētājs piedzīvo klusumu un trokšņus, dzird vēju burās, klepošanu drūmajās kuģa telpās, lielo tvaikoņu signālus pirms došanās ceļā. Pa iluminatoru noraugās uz nemierīgo jūru, piedzīvo pārbrauciena drūmās lappuses, bet arī patīkamās – lielo izceļotāju tvaikoņu pirmajā klasē. Muzejs atspoguļo tā laika izceļotāju sabiedrības dažādos noskaņojumus. Un tas ļauj izjust atbraukšanas un jaunā sākuma emocionālo dimensiju. Daudzi jaunatbraucēji ekonomikas brīnumzemē ASV baudīja sūro palīgstrādnieku dzīvi. Savukārt citi izveidoja veiksmīgu karjeru. Piemēram, Karls Lemmle, kurš 1884. gadā 17 gadu vecumā no Brēmerhāfenes devās ceļā uz Ņujorku un vēlāk kļuva par vienu no veiksmīgākajiem Amerikas kino producentiem.
Sekot izceļotāju gaitām un iejusties viņu grūtībās, cerībās, nepiepildītajos un piepildītajos sapņos – tā ir saviļņojoša pieredze. Tas neizbēgami sasaucas ar bēgļu gaitām mūsdienās. Tās pavada vēl lielāks posts un izmisums nekā savulaik vācu izceļotājus. Un rodas spēcīga vēlēšanās, lai kādudien Sīrijā, Eritrejā un Afganistānā iestātos miers, lai arī tur varētu tapt muzejs, kura fasādi rotā vārds “Sapņo!”.
#PromisedLand