Ivars Ījabs
Nostalģija pēc nostalģijas

Centrālajā un Austrumeiropā bieži mēģina personisko „dzimteni“ no ārpuses padarīt par sava veida politisko „tēvzemi“. Taču šodien „dzimtene“ arvien retāk ir kartē iezīmēta vieta. Mēs nēsājam to sev līdzi, viedtālruņa veidolā.
 

Ivars Ījabs

Nav nejaušība, ka “dzimtenes” (Heimat) jēdziens vispirms visbiežāk patīk tieši konservatīviem. Nevis reakcionāriem, nevis revolucionāriem, bet gan tiem, kas novērtē cilvēka dzīves un pieredzes ierobežotību. “Dzimtenei” vispirms pieder spēja orientēties, pārredzēt un zināt iepriekš zināmo – to, kas ir katra mūsu ziņā. Dzimtene ir tā prognozējamā pasaules daļa, kurā tu nedomājot spēj atrast pareizo ielu krustojumu – jo esi tur pastaigājies pie rokas kā bērns, jo esi tur skraidījis ar skolasbiedriem, jo esi tur bikli gaidījis savu pirmo intīmo partneri. “Dzimtene” ir imagināra teritorija, kurā topogrāfija un ģeogrāfija ir tikai fons cilvēka garīgai un emocionālai pieredzei. Tas ir realitātes apgabals, kur mūsu dzīve ir sastingusi iedomātā telpiskā formā. Tā ir vieta, kur bez paskaidrojumiem saprot mūsu valodu un mūs pašus, kur viss ir īstāks un autentiskāks, un kaut kādā nozīmē fundamentāli “pareizāks”, nekā citur. Šajā ziņā “dzimtenei” vienmēr ir daudz kopīgā ar dzīvi pēc nāves, kur tāpat gaidāma visu pretrunu atcelšanās un saplūšana ar to, kurš tevi pilnībā saprot. Tieši no šejienes arī tā nepatika, kad pēc ilgākas prombūtnes atgriežamies dzimtenē – un sapīkuši konstatējam, ka tā ir mainījusies. Tā nedrīkst būt: paradīzei ir jāpaliek nemainīgai. Vienlaikus, līdzīgi kā pieņēmums par dzīvi pēc nāves piešķir šīs zemes dzīvei jaunu nozīmi un perspektīvu, tikai klātesošais dzimtenes tēls ļauj mums pilnvērtīgi pieredzēt pārējo pasauli. Šajā nozīmē dzimtene ir tas neredzamais atspēriena punkts, kurš ļauj mums doties plašākā pasaulē. Tieši šāda, šķietami dabiska saite ar teritoriju padara mūs unikālus un tādēļ arī spējīgus uz pilnvērtīgu saskarsmi. Ne velti mēs svešiniekiem vispirms prasām, no kurienes viņš vai viņa “ir”. 

Dzimtenes kategorijai Centrāleiropā un Austrumeiropā vienmēr ir piemitusi zināma nervozitāte. Vēsturiski šeit cilvēki reti kad ir bijuši atstāti pašu ziņā, ļaujot tiem runāt pašiem savu valodu un izkopt savus kultūras kodus. Šeit daudz biežāk ir mēģināts no ārpuses padarīt šo personisko dzimteni par kādu politisku “tēvzemi”, par kuru gan ir ļauts nolikt dzīvību, bet no kuras nevar prasīt cieņu pret kādu ikdienas pieredzes stabilitāti. Šeit vēsturiski ir notikusi impērisku projektu sadursme, no kuriem katrs ar savu mission civilizatrice ir dažādos veidos locījuši ikdienas pieredzi. Tādēļ arī attiecības starp ikdienas pieredzes Heimat un politisko valsti ir problemātiskas. Ne velti latviešu valodā nemaz nav precīza apzīmējuma valstij kā Heimat, kā vietai, kur esam mājās, kur ir mūsu patvērums, kur mēs esam piederīgi. Ir gan vieta, kur esam dzimuši – dzimtene (Geburtsland). Taču, kā rāda pieredze, būt piedzimušam kādā vietā nebūt nenozīmē, ka tur varēs justies kā mājās. Tavas mājas tieši tādēļ būs mājas – t.i., ēka, kur patverties, nevis plašāks apgabals. Tādēļ arī “dzimtene” politiskās autonomijas nozīmē šeit ir veidojusies ilgi, mokoši un pretrunīgi. Latviešu dzimtene daudz biežāk ir bijusi nepolitiska – dzimtene kā valoda, dzimtene kā etnogrāfiskā kultūra, dzimtene kā mitoloģija. 

Latviešu gadījumā Heimat sākotnēji bija pat negatīvs termins: 19. gadsimtā to saistīja ar vācbaltiešu kultūras hegemoniju, iepretim kurai sevi definēja latviešu nacionālā atmoda. Vācbaltieši savā Heimat gan iekļāva arī latviešus kā “Heimatsgenossen” – tādēļ viņu emancipācijas kustībai bija par katru cenu jāpretojas šādai, tīri jēdzieniskai uzurpācijai. Tādēļ daži tautiskie ideologi pat aicināja latviešus uz emigrāciju no Baltijas provincēm, atklāti sludinādami principu “ubi bene, ibi patria”. Daudziem pievilcīga šķita Marksa un Engelsa pazīstamā tēze, ka “strādniekiem nav tēvzemes”. Tikai pakāpeniski latviešu apziņā izveidojās priekšstats par teritoriāli vienotu Latviju, kā latviešu dzimteni, uz kuru kā uz “laimīgo zemi” rakstniece un dramaturģe Anna Brigadere vienā no savām pasaku lugām varēja sūtīt mazo varoni, Sprīdīti.

Šādas dzimtenes tapšanu pārtrauca Pirmais Pasaules karš un tam sekojošais “galējību laikmets”, kurā īsi patstāvības brīži mijās ar teroru un masu represijām. Latvieši savu dzimteni tikai vēlu un diezgan negribīgi sāka definēt etniskas homogenitātes jēdzienos: ka “dzimtene” ir vieta, kur īsti leģitīmi varam dzīvot tikai mēs, ka visi citi šeit ir kaut kādā fundamentālā nozīmē “nepareizi”, ka kādam Zemeslodes virsmas gabalam tiešām piemīt kāda metafiziska saikne tieši ar vienu, un nevis citu etnisku grupu. Dzīvo pieredzi un iztēli, kas ir jebkuras dzimtenes izjūtas pamatā, cenšas materializēt ar administratīviem un policejiskiem paņēmieniem. Tie atkal sola paradīzi zemes virsū –  to pašu dzīvi pēc nāves, kuru jau iesākumā mums apsolīja dzimtenes jēdziens.

Visu šo dažādo dzimteņu mantinieki esam mēs – paaudze, kas pēc pusgadsimta okupācijas atgriezās paši savā dzimtenē. Tā bija tāla no tās imaginārās paradīzes, kuru būvēja mūsu iztēles. Taču tā bija arī iespēja veidot savu dzimteni – kā to, kas ir mūsu pašu ziņā, kur mēs vislabāk varam saprast sevi un viens otru. Tiesa, atgūtā dzimtene visbiežāk ir tāla imaginārajai vīzijai – autoritāri organizētai un stingri nacionālai. Tā ir nepilnīga, nehigiēniska un ne vienmēr patīkama. Taču, kā jau tas reizēm notiek, šāda neatbilstība nebūt neliek abām dzimtenēm tuvināties. Gluži pretēji, tās lielākoties savstarpēji noslēdzas un izolējas. Skaistā pagātnes dzimtene gūst savu spēku no savas irrealitātes: katra norāde uz 21. gadsimta reālijām tikai vairo vīzijas pretestību. Un otrādi: jo vairāk cilvēki piedzīvo savas reālās, postpadomju dzimtenes nepilnību, jo spēcīgāka kļūst viņu pārliecība, ka šāda situācija ir neglābjama, nelabojama un neizbēgama. Tieši šī plaisa starp divām dzimtenēm, iespējams, ir vissvarīgākā mūsdienu Latvijas garīgās situācijas iezīme. Bet dzīve pa to laiku rit uz priekšu. Vieta, kur bez paskaidrojumiem saprot mūsu valodu un mūs pašus, arvien biežāk kļūst par metaforu. Tā arvien retāk ir viet-a kartē, arvien biežāk – viet-ne globālajā tīmeklī, kura mūs vieno ar cilvēkiem, kura mūs saprot. Mēs savu dzimteni arvien biežāk nēsājam sev līdzi kabatā – kā viedtālruni, kā planšetdatoru. Atgriezties tajā kļūst arvien vieglāk – kur vien ir interneta pieslēgums. Patiesībā jau dzimtene vienmēr ir bijis komunikatīvs fenomens, kurš piesaistīts konkrētas vietas fonam. Tādēļ mēs atceramies savu saskarsmi ar cilvēkiem kā piesaistītu vietai kartē – pirmā randiņa vietu, savu bērnības dzīves vietu, savu pirmo skolu, savu draugu mājvietas, īsi sakot, visu “mājīgo” vidi. Kad mēs arvien vairāk ar cilvēkiem saskaramies globālajā tīmeklī, arī mūsu saskarsmes pieredze mainās. Fiziskai telpai emocionālais lādiņš šodien ir jādala ar virtuālo; cilvēks, kurš ar draugiem lielākoties pļāpā viedtālruņa ekrānā, mazāk uzmanības pievērsīs apkārtējai ainavai, tiem īpašajiem sīkumiem, kas veido konkrētās vietas, konkrētā ģeogrāfiskā punkta pieredzi.

Protams, fiziskai kopā būšanai vienmēr būs sava nozīme. Taču cilvēku saskarsme arvien vairāk tiek deteritorializēta, un dažādas fiziskās un virtuālās saskarsmes formas nākotnē radīs jaunu simbiozi. Jau tagad mēs varam google street view vietnē pārstaigāt sev pazīstamās vietas – atgriezties “gandrīz īstā” dzimtenē no teju ikkatras zemeslodes vietas. Nākotnes attīstība mums šeit sola vēl plašākas iespējas: dzimtene pakāpeniski kļūs par hologrammu, kuru ir iespējams veidot pēc vajadzības. Tādējādi kļūs arvien skaidrs tas, par ko mēs nojautām jau iepriekš. Proti, dzimtene nav teritorija vai vieta kartē. Tā ir imagināra vieta, kur mēs ielasām savu vajadzību pēc “īstajām mājām”, pēc vietas, no kurienes esam nākuši, un kur mēs, šā vai tā, agrāk vai vēlāk atgriezīsimies.

Pagaidām mēs vēl esam ceļā uz šo skaidrību. Tādēļ, līdzīgi Valtera Benjamina un Paula Klē (Klee) vēstures eņģelim, vēl varam atskatīties uz pamazām izzūdošo dzimteni. Tā mums būtu, tā teikt, nostaļģija pēc nostaļģijas – ilgas pēc tā laika, kad vēl bija iespējams ilgoties pēc dzimtenes. Protams, kāds varētu priecāties, ka pagātnē izzūd politisks lozungs, ar kuru saistītās emocijas ir likušas izliet tik daudz asiņu. Tomēr vienmēr paliks pāri tā svarīgā loma, kuru dzimtene pilda mūsu identitātes veidošanā – es esmu no šejienes, lai kas tā šejiene arī konkrētajā gadījumā nebūtu.