Rainers Štahs
Francs Kafka 21. gadsimtā

Kāpēc Kafkas burvība pat simts gadus pēc viņa nāves vēl nav zudusi? Kāpēc mēs Kafku joprojām uzskatām par modernu un mūsdienīgu autoru? Kas mūs sagaida 2024. – Kafkas jubilejas gadā? Atbild Rainers Štahs (Reiner Stach), Kafkas nozīmīgākais biogrāfs.
 

Rainers Štahs

Prāgas rakstnieks Francs Kafka, kurš nomira 1924. gadā vien četrdesmit gadu vecumā, jau ilgu laiku tiek uzskatīts par vienu no literārā modernisma pamatlicējiem. Lai gan pats viņš publicēja tikai dažus prozas darbus un mantojumā atstāja ārkārtīgi daudz fragmentu – visi trīs viņa romāni palika nepabeigti –, viņa klasiķa statuss šodien ir neapstrīdams. Ikviens, kas vācu ģimnāzijā apgūst padziļināto kursu vācu valodā, neizbēgami saskaras ar Kafkas darbiem, un gandrīz visās Vācijas federālajās zemēs Kafkas teksti ir bijuši viens no tematiem 12. klases literatūras eksāmenā.

Taču pat izmeklētu klasiķu lokā Kafkam ir īpašs, pamanāms statuss. No vienas puses, viņš tiek uzskatīts par īpaši sarežģītu, dziļu autoru, kurš nereti runā mīklās un kurš ir nodarbinājis un turpina nodarbināt ekseģētu paaudzes visā pasaulē; autors, kura teksti tiek pētīti kā atklāsmes, rindu pēc rindas un bieži vien ļoti metodiski. Par viņu rakstītās publikācijas jau sen vairs nav saskaitāmas, un neviens pat nespēj izsekot arvien jaunām viņa interpretācijas versijām, pat tām, kas domātas kā mācību palīglīdzekļi skolotājiem un skolēniem. Taču, no otras puses, nav neviena cita 20. gadsimta autora, kas būtu piesaistījis un iedvesmojis tik daudz radošu cilvēku, no kuriem daudzi atrodas tālu ārpus literatūras robežām – ilustratori un gleznotāji, kinorežisori, komponisti, aktieri un teātra režisori.

Šāda pēcnāves dubultdzīve pasaules literatūrā ir dota tikai ļoti nedaudziem autoriem – droši vien vislabāk ar Kakas ietekmi varētu salīdzināt Šekspīra neapstrīdamo ietekmi. Šo rakstnieku darbi, šķiet, nenoveco, katra jauna lasītāju paaudze izjūt impulsu ar tiem iepazīties no jauna, un to nemaina pat fakts, ka teksti kā akadēmiskās pētniecības lauki jau sen ir simtiem reižu nomērīti un pārrakti.

Kafka un hiperbirokrātija

Šī vitalitāte, ko skaidri apliecina arī tulkojumu daudzums, bieži tika skaidrota ar to, ka šādi autori attēlo cilvēka fundamentālo pieredzi, sniedzot skaidru priekšstatu par pārdzīvojumiem, kurus atpazīst un saprot pāri laikmetu un kultūru robežām. Uz kādiem Kafkas darbiem tas neapšaubāmi attiecas. Iespējams, ka tēva visvarenība, kuras nāvējošās sekas aprakstītas “Spriedumāˮ, mūsdienās visās pasaules daļās vairs netiek uzskatīta par problēmu. Taču justies kā svešiniekam savā ģimenē (“Pārvērtībaˮ) vai justies noraidītam noslēgtā kopībā tikai tāpēc, ka nepazīsti tās noteikumus (“Pilsˮ), ir pieredze, ko saprotami un līdz ar to arī literāri var atainot ikvienā kultūrā.

Tomēr Kafkam piemīt vēl viena dimensija, kas ir tikpat svarīga viņa popularitātei: viņš attēlo nenoliedzami modernu pasauli, kas ieguvusi draudīgas iezīmes. Sākotnēji tas tika pārprasts. Totalitārā terora pieredze daudziem pirmās paaudzes lasītājiem lika lasīt Kafku kā pravieti, kas paredzējis fašisma un staļinisma radītās šausmas. Ar laiku esam iemācījušies viņa tekstus lasīt uzmanīgāk un objektīvāk. Ir kļuvis skaidrs, ka “kafkiskie” scenāriji – īpaši “Procesāˮ un “Pilīˮ – mūs šausmina ne tik daudz tāpēc, ka to varoņi tiek pakļauti patvaļīgai varai. Baismīgais aspekts drīzāk ir tas, ka šie varoņi nemitīgi nonāk neizprotamās situācijās, kurās viņi jūt, ka tiek novēroti un tiek atņemts viņu privātums. Ja viņi pieprasa paskaidrojumu, tad sastop šķietami pakalpīgu atsaucību, saņem pārbagātīgu informāciju, taču tajā nekad nav nekā tāda, kas būtu patiešām noderīgs. Viņi tiek nostādīti neērtā situācijā, sūtīti no vienas instances pie nākamās, un galu galā nav neviena atbildīgā.

Tā ir pieredze, kas raksturīga modernajām, pārlieku birokrātiski regulētajām masu kultūras sabiedrībām, kurās pat paša profesionālās vai finansiālās situācijas pārskats bieži vien iespējams tikai ar konsultantu palīdzību. Vēl izteiktāk tas raksturīgs sabiedrībām, kurās saziņa kļūst arvien anonīmāka, pat automatizēta (sociālie mediji, uzticības tālruņi), notiek pārmērīga privāto datu izmantošana un aizvien plašākā mērogā tiek izmantotas novērošanas tehnoloģijas. Tāpēc ikviens, kas 21. gadsimtā lasa Kafkas “Procesuˮ, atpazīst kaut ko, ko autoram šādā mērogā paredzēt bija neiespējami, taču kam vismaz kā draudīgai tendencei jāparādās viņa sociālajā radarā. Tas noteikti ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc mēs Kafku joprojām izjūtam kā modernu un laikmetīgu.

Kafka un dzīvnieki

Vēl viens faktors ir tas, ka mūsdienu Kafkas lasītāji vairs neaprobežojas tikai ar dažiem klasiskiem tekstiem. Kafkas plašais mantojums apkopots vienotā katalogā un tagad ir pieejams arī lētos izdevumos. Piemēram, Fischer Taschenbuch apkopotajos stāstos ir vairāk nekā astoņdesmit tekstu. Lai gan daļa no tiem ir fragmentāri, lasītājiem tagad paveras daudz plašāka un krāsaināka literārā panorāma, kurā iezīmējas kas vairāk par tēva kompleksu, vainas un soda tēmām, ar kurām savulaik tik pašsaprotami tika identificēts Kafka.

Piemērs tam ir pārsteidzoši daudzie prozas darbi, kuros parādās runājoši un domājoši dzīvnieki – pilnīgi patstāvīgs motīvs, kas vienmēr bijis populārs aktieru vidū (“Ziņojums akadēmijaiˮ – “Pērtiķa stāstsˮ), bet kam mācību vai akadēmisko diskusiju procesā bijusi visai neliela loma. Ļoti iespējams, ka šie dzīvnieku tēli pamazām kļūs par vēl vienu Kafkas firmas zīmi, it īpaši, ja teātrī un kino tos iestudēs vēl biežāk un intensīvāk nekā līdz šim.

Kafka un komiskais

Arī skatījums uz komisko Kafkas darbos ir mainījies un paplašinājies. Sākotnēji šo skatījumu kavēja ideoloģiskas diskusijas par pasaules uztveri: Kafka kā eksistenciālists vai reliģiozs skumju vīrs – groteski komiskās ainas viņa romānos šo viedokli neapstiprināja, un tāpēc tās labprāt tika ignorētas. Tomēr, sākot ar 20. gadsimta 90. gadiem, tas ir mainījies uz labo pusi. Arvien vairāk lasītāju saprot, ka lielākā daļa Kafkas tekstu satur atklāti vai slēpti komiskus momentus, un, pārlapojot visu pieejamo mantojumu, atklājas plašs komisku naratīvu klāsts, tostarp bieži traģiskā un komiskā slāņojumi. Te vēl ir daudz kas, ko var atklāt, – lai gan uz jautājumu, vai komiskais Kafkas darbos ir saprotams un “darbojasˮ arī starpkultūru kontekstā, iespējams, dažādās auditorijas būs atšķirīgas atbildes. Tas ir līdz šim maz izmantots eksperimentu laukums.

Kafka un viņa rakstītās vēstules

Zinātnieki un sabiedrība joprojām nav vienisprātis par to, vai aptuveni 1500 saglabājušās Kafkas vēstules arī būtu klasificējamas kā daļa no viņa literārā mantojuma. Tā ir pārāk neparasta situācija, ka autors savā privātākajā saziņā sasniedz tādu valodas izteiksmības un izdomas līmeni, kas nekādā ziņā neatpaliek no viņa darbu izteiksmības un izdomas līmeņa. 2024. gada rudenī S. Fischer publicēs ilgi gaidītā izdevuma “Kritiskās vēstulesˮ pēdējo sējumu, un tad arī šie teksti būs pilnībā pieejami. Vēstuļu lasījumi un citi pasākumi varētu palīdzēt arī mazāk pieredzējušus lasītājus tuvināt Kafkas valodai, viņam raksturīgajai tēlainajai domāšanai un humora izjūtai.

Kafka uz skatuves

Šodien mēs Kafku lasām “literārāk" nekā iepriekšējās paaudzes. Tas nozīmē, ka viņa valodas, ideju, paradoksu, mulsinošo tēlu un sižetu estētiskajai baudīšanai ir arvien lielāka nozīme nekā impulsam nekavējoties meklēt pareizo interpretāciju. Ir tikai likumsakarīgi, ka šāds pavērsiens stimulē apskatīt Kafkas darbus arvien radošāk, pat gandrīz kaleidoskopiskā pieejā. Kā pirmo un galveno te varētu minēt teātri. Lai gan Kafka nav uzrakstījis nevienu darbu skatuvei (viņš nav ticis tālāk par “Kapeņu sarga” (“Gruftwächterˮ) pirmajām ainām), viņa teksti pastāvīgi skan uz skatuves, un viņa sižeti un varoņi ir vizualizēti simtiem variācijās. Andreass Krīgenburgs (Andreas Kriegenburg) 2015. gadā prezentēja priekšzīmīgu Kafkas mantojuma tekstos balstītu iestudējumu (“Ein Käfig ging einen Vogel suchenˮ (tulk. “Būris izgāja meklēt putnu”), Deutsches Theater Berlin). Arī aktieris Makss Simonišeks 2015. gadā monoizrādē veiksmīgi adaptēja stāstu “Der Bauˮ. Mūzikas grupa Kafka Band kopā ar rakstnieku Jaroslavu Rudišu komponēja dziesmas ar Kafkas romānu tekstiem un integrēja šo muzikālo materiālu teātra izrādēs (“Pilsˮ 2015, “Amerikaˮ 2017, “Processˮ 2022).

Kafka uz kinoekrāna

Kafkas tekstu kinovizualizācija vēl nevar lepoties ar ļoti plašu pilnmetrāžas filmu klāstu. 20. gadsimtā dažas filmas ir radījuši Orsons Velss un Stīvens Soderbergs. Tomēr eksistē bagātīgs īsfilmu klāsts, no kurām daudzas ir skatāmas vietnē YouTube. Pasaules uzmanību piesaistīja arī virtuālās realitātes eksperiments VRwandlung (Goethe-Institut Prag, 2018). Kafkas atceres gadam 2024. gadā tiek plānota vesela virkne filmu projektu, to skaitā poļu režisores Agņeškas Holandes veidotā biogrāfiskā filma un vācu televīzijas seriāls sešās sērijās, kurā arī tiks atspoguļota Kafkas dzīve un darbs (scenārija autors – Daniels Kēlmans (Daniel Kehlmann), režisors – Dāvids Šalko (David Schalko)).

Kafka komiksos

Kafku ir iemīļojuši arī grafisko romānu ilustratori. Kopš nu jau klasiskā Roberta Kramba (Robert Crumb) darba “Introducing Kafkaˮ tapšanas (1993) visā pasaulē ir radītas daudzas jaunākas vizualizācijas, kuras jau sen būtu pietiekams materiāls atsevišķai izstādei. Izcils piemērs ir Jaromīra Švejdika (2013) darbs “Zámekˮ (“Pils”); jaunākais izdevums ir Morica fon Volcogena (Moritz von Wolzogen) darbs “Die Aeroplane in Bresciaˮ. Šo tendenci varētu nostiprināt arī fakts, ka nesen klajā laistā ekstravagantā izdevumā (C.H. Beck Verlag, 2021) mēs Kafku sastopam arī kā ilustratoru.

Kafka kā popkultūras ikona

Visas šīs aktivitātes ir pārliecinošs pierādījums tam, ka Kafkas darbi ir saglabājuši savu vitalitāti, tiek uzskatīti par aktuāliem arī mūsdienās un joprojām ir literāri baudāmi šī vārda tiešajā nozīmē. Pasaulē ir izveidojusies plaša Kafkas darbu apgūšanas plūsma, kuru varētu dēvēt par popkultūru tās vēriena dēļ vien, kā arī tādēļ, ka tā ir aizgājusi tālu no literatūrzinātniskā diskursa. Kafka ir kļuvis par pasaules literatūras personu, viņa vārdu un portretu atpazīst pat cilvēki, kuri Kafku joprojām uzskata par čehu rakstnieku viņa izcelsmes dēļ.

Protams, tas slēpj arī popularizēšanas un trivializēšanas, pat komercializēšanas risku, kas vienmēr ir īpaši bīstami atceres dienu tuvošanās laikā. Te varbūt derētu pretarguments, ka Franca Kafkas darbi ir labi pārdzīvojuši gadu desmitiem ilgu pastāvīgu reliģisko, filozofisko, politisko un psiholoģisko interpretāciju vilni un tāpēc noteikti izturēs arī popkultūras apropriāciju, – bet tas izklausās nedaudz ciniski, un tajā ir ievērojami par zemu novērtēts tas, ka mūsdienās miljoniem reižu ir palielinājusies viltus attēlu efektivitāte.

Kafkas pasaule rodas viņa valodā

Runājot par 2024. gada daudzveidīgajiem pasākumiem, mēs nedrīkstam aizmirst, ka Kafkas universs – lai arī cik tēliem bagāts un daudzveidīgs tas pa šo laiku ir atklājies – galu galā balstās viņa valodā. Kafkas darbu lingvistiskā forma ir pamats, kam pat citu mediju ietekmē būtu jāpaliek pēc iespējas neskartākam, un ar to nevajadzētu manipulēt, vēloties lielāku efektu. Tādēļ literatūrzinātne un, ne mazāk svarīgi, redkolēģijas turpina pildīt sargātāja funkciju, padarot Kafkas manuskriptu lappuses pieejamas, prezentējot un izskaidrojot tās. Taču 21. gadsimtā mums vajadzētu uzmanīgāk ieklausīties arī Kafkas darbu tulkotājos un piedāvāt viņiem iespēju iesaistīties savstarpējā dialogā un arī dialogā ar lasītājiem – pirmkārt, tāpēc, ka šie darbi tiek gaidīti visā pasaulē, un, otrkārt, tāpēc, ka tulkotāji strādājot pietuvinās valodas smalkajai struktūrai un tādējādi var palīdzēt izvairīties no pārpratumiem, izkropļojumiem vai maldinošiem vienkāršojumiem un popularizējumiem.

Pats Kafka vienā no saviem aforismiem precīzi paredzēja, kādas būs sekas, ja mēs neņemsim vērā šo lingvistisko pamatu: “Viņš ēd atlikas savā pagaldē; tā viņš uz brīdi ir paēdušāks nekā visi, bet ar laiku viņš atradinās ēst no galda, un tad izbeidzas arī atlikas.ˮ