Sanatorijā
Kafkas dzīves pēdējās dienas

Francam Kafkam tikko bija apritējuši 40 gadi, kad 1924. gada pavasarī viņu uzņēma Kīrlingas privātklīnikā netālu no Vīnes. Ēka nav mainījusies, bet tās saikne ar pasaules literatūru gan.

Dāvids Granda

“Vai viņš neizskatās jauks?” jautā Franca Kafkas memoriālās istabas vadītāja Kīrlingā, Klosterneiburgā. Viņa ar sajūsmu skatās uz pēdējo fotogrāfiju, ko rakstnieks 40 gadu vecumā bija pasūtījis kādā Berlīnes universālveikalā un kas laika gaitā kļuvusi par ikonu. “Ir nopietni brīži, kad jūs vienkārši nevarat apvaldīt smieklus. Pēc rakstnieka biogrāfu stāstītā, jaunais Kafka sācis smieties, kad apdrošināšanas kompānijas priekšnieks viņam piedāvājis paaugstinājumu amatā.” – “Viņš bija sava laika izskatīgākais vīrietis.”

Visbiežāk reproducētajā Kafkas dienasgrāmatas ierakstā, datētā ar 1914. gada 2. augustu, viņš raksta: “Vācija ir pieteikusi karu Krievijai. – Pēcpusdienā peldēšanas nodarbība.” Tikai retais zina, ka 15 kilometrus no Vīnes attālajā Klosterneiburgā ir viena no labākajām pludmalēm Donavas krastā. 1924. gada 19. aprīlī turp devās Kafka, jo viņam bija ieteiktas gaisa peldes. Rakstnieks, kurš savos darbos bija paredzējis mūsdienu sabiedrības sociālo atsvešināšanos, prasmīgais peldētājs, simpātiskais veģetārais alus dzērājs, mīlnieks ar Pīteram Penam raksturīgām bailēm no saistībām, ģēnijs, par kuru pēc dažām desmitgadēm filmu uzņems Orsons Velss (Orson Welles un gadsimtu vēlāk apdziedās spāņu alternatīvās mūzikas grupa “Sr Chinarro”, bija neārstējami slims.

Klusēšanas kūre un morfijs

1917. gada augustā Kafka pirmo reizi izklepoja asinis. Viņam tika diagnosticēta plaušu tuberkuloze. 39 gadu vecumā viņš kā Prāgas ierēdnis pensionējās un drīz vien uzzināja, ka slimība ir pārņēmusi balseni. 1924. gada 11. aprīlī ar nepārejošu drudzi viņš tika ievietots Vīnes Vispārējā slimnīcā, vienā no labākajām ārstniecības iestādēm Eiropā. Tomēr tur viņš nespēja samierināties ar tuvojošos nāvi, cerēja uz izdziedināšanos, tāpēc devās uz Dr. Hugo Hofmaņa privāto sanatoriju Kīrlingā, klusā vietā, kas mūsdienās pieder Klosterneiburgas pilsētai. Nepieciešamās formalitātes nokārtoja Kafkas draugs Makss Brods (Max Brod) Prāgā un rakstnieks Francs Verfels (Franz Werfel) Vīnē.

Kafka nebija viens. Viņu pavadīja jaunā poliete Dora Diamanta, kuru viņš bija iepazinis Grāl-Mīricas kūrvietā pie Baltijas jūras – trešā sieviete, kuru viņš vēlējās apprecēt, bet neapprecēja –, un viņa labais draugs Roberts Klopštoks (Robert Klopstock), kura portfelī bija nobēdzināts morfijs Kafkas ciešanu atvieglošanai. Kafkas istabai bija saulains balkons ar skatu uz dārzu un mežu; tur viņš lasīja un atpūtās. Dārzs un mežs joprojām pastāv, un uz vārtiem, kas tos atdala, joprojām karājas vecā izkārtne “Sanatorium”. Divstāvu ēkā Hauptstraße 187 mūsdienās atrodas privāti dzīvokļi, starp tiem arī telpas, kuras izmantoja Kafka. Blakus atrodas memoriālais dzīvoklis, un pārsteidzoši, ka to ik gadu apmeklē liels skaits korejiešu. Dienvidkorejā ir ievērojama Kafkas fanu kopiena, kas aizraujas ar viņa darbiem.

Leģenda par sadedzināšanu

Bez Maksa Broda nebūtu Franca Kafkas. Vitrīnā ir izvietota lapa ar drudža līkni un medicīniskie dati (Kafka, 185 cm garš vīrietis, hospitalizēšanas brīdī svēra tikai 45 kilogramus); plauktā viņa darbi – ap 350 lappusēm dažādu stāstu, tostrap “Pārvērtība”, kas publicēti viņa dzīves laikā, līdzās tiem, kurus Brods pasargāja no uguns un publicēja pēcnāves laikā – kopā aptuveni 3400 lappušu. Leģenda vēsta, ka savā testamentā Kafka vēlējis iznīcināt visus manuskriptus, bet Brods tam pretojies. Tomēr šo leģendu izdomāja pats Brods, kurš bija ne tikai Kafkas draugs un testamenta izpildītājs, bet arī viņa izdevējs un pirmais biogrāfs. Viņš izstrādāja pareizo stratēģiju, lai Kafka nevis kristu aizmirstībā, bet kļūtu pazīstams visā pasaulē.

Patiesībā Kafka vēlējās sadedzināt tikai savu intīmo saraksti, nepabeigtos stāstus un romānus, tas ir, darbus “Amerika”, “Process” un “Pils”. Mēs esam ļoti pateicīgi Maksam Brodam, par to, ko viņš ir izdarījis, lai gan, iespējams viņš ir izdarījis mazliet par daudz: Milans Kundera pat nosodīja faktu, ka Brods esot nodevis savu draugu, publicējot un atklājot viņa intīmākās vēstules un dienasgrāmatas.

Kafkas asaras

Broda izdomātā leģenda nesaskan ar to, kā Kafka pavadīja savas pēdējās dienas šajā sanatorijā. Saulainajā balkonā, starp gaisa peldēm un klusuma procedūrām, Kafka (kurš vairs nespēja ēst) pēdējiem spēkiem laboja “Bada mākslinieka” korektūras novilkumu. Dienā, kad viņš lasīja tipogrāfijas paraugu grāmatai, kuru nekad neredzēs publicētu, viņa acīs sariesās asaras.

Spāņu rakstnieks Vila-Matass romānā “Risks un blakusparādības” (Risiken & Nebenwirkungen) iztēlojās Kafkas dzīves pēdējo ainu 1924. gada 3. jūnijā: “Kad ārsts uz īsu brīdi atkāpās no gultas, lai notīrītu injekcijas adatu, Kafka viņam teica: ‘Neejiet prom!’ Ārsts atbildēja: ‘Nē, es neeju.’ Kafka zemā balsī sacīja: ‘Es aizeju.’”

Savā pēdējā vēstulē dienu pirms nāves Kafka bija rakstījis: “... un es aizvien vēl neesmu pārāk skaists, uz mani pat nevajadzētu skatīties. [...] Tad nu, mani dārgie vecāki, lai tā pagaidām arī paliek?” [...]