Literatūra
Vācu literatūra pēc 1989. gada

Rietumu un Austrumu sadursme Vācijā pēc 1989. gada noveda pie vēsturē vēl nepiedzīvotas notikumu attīstības: vienā un tajā pašā valstī pārklājās divi atšķirīgi laiki, un līdz ar to radās jauna vēstures apziņa. Piepeši atklājās, ka arī  tagadne ir būvēta uz vulkāniska pamata un pakļauta visiem iespējamiem pārmaiņu vējiem.

Helmūts Betigers

Austrumu pieredze pamazām ielauzās arī Rietumos. Piemēram, tāds autors kā Volfgangs Hilbigs Rietumos nebūtu iedomājams. Viņš brīvi rakstīja par literāro dzīvi, strādāja Saksijas atklātā tipa derīgo izrakteņu raktuvēs un radīja degošas ainas, kam raksturīgs simbolisms un drūma romantika. Kaut arī virspusēju, uzbāzīgu norāžu uz tagadni nebija, tie nepārprotami bija mūsdienīgi teksti. Prozas darbi, kā „Vecā dīrātava“ (1991), ir ekspresīvas, apokaliptiskas vīzijas, kas atspoguļo dzīvi Vācijas Demokrātiskajā Republikā (VDR), visu satrunējušo un pašos pamatos sagrauto.

 Arī Reinhards Jirgls redz VDR kā lielu, melnu fantāzijas valstību, kur liesmo bojāejas ugunis un tiek iznīcināta jebkura individualitāte. Atmosfērā dominē Austrumu smagie metāli un sarūsējušās utopijas. Jirgls saviem romāniem ir radījis īpašu gramatisko struktūru un ortogrāfiju. Atšķirībā no Hilbiga Jirgls ilgstoši un neatlaidīgi nodarbojas ar  pilsonisku un sīkpilsonisku vidi. Katrā viņa romānā ir runa par ģimenēm, sabojātām attiecībām, un 1997. gadā iznākušais romāns „Suņunaktis“ ir spilgtākais deviņdesmito gadu Berlīnes romāns. Hilbigs un Jirgls ir vidējās paaudzes autori, kurus vēl pilnīgi veidojusi VDR pieredze, kas tāla no buržuāzijas normām un atšķirīgiem sociāliem kodiem.

Gados jaunāki autori VDR atraisījās ar spēcīgu enerģiju. Par centrālo figūru izmainītajā literārajā ainavā kļuva 1962. gadā dzimušais Durss Grīnbeins. Izmanīgs un rosīgs – tāds viņš parādījās literatūras vidē, un pierādīja, ka iespējams virtuozu valodu savienot ar pārdomām par sabiedrību, viņš prata sadarboties ar medijiem, vienmēr runāja un klusēja īstajā brīdī. Berlīnē, VDR galvaspilsētas sabrukuma procesā, Grīnbeina balsī, šķiet, runāja jauna paaudze, pēdējā VDR paaudze, kas vēl nebija pilnīgi iesakņojusies VDR, tomēr VDR to bija veidojusi, kā tas bija redzams laikā pēc 1989. gada. Slavens Grīnbeins kļuva 1991. gadā ar dzejoļu krājumu „Galvaskausa pamatnes lekcija“. Pretim nenoteiktībai, vispārīgumam viņš lika savu programmu: „Kas tu esi, stāv rakstīts/ anatomijas tabulas malā“.

Tieši tikpat vecs kā Grīnbeins ir Ingo Šulce. Viņa „Simple Storys. Austrumvācijas provinces romāns“ (1998) sastāv no 29 momentuzņēmumiem, kas izdarīti Altenburgā, vidēja lieluma provinces pilsētā starp Leipcigu un Drēzdeni. Mēs redzam dažādus tēlus viņu ikdienā, uzņemtus tuvplānā, lielākoties nejauši radušos apstākļos. Te nav nekādas psiholoģijas, nav nepārtrauktas darbības, kas attīstītos. Tomēr tieši tāpēc, ka tik daudz kas, šķiet, netiek pateikts, pamazām  parādās apslēptā spriedze. Pastāvīgās paralēlās montāžas rada laikmeta panorāmu, kurā asociatīvi nolasāms sabiedrības un dažādu indivīdu stāvoklis.

Austrumu tēmu spilgti izgaismoja Nobela prēmija, kas 2009. gadā tika piešķirta Hertai Millerei. Šī autore savos literāri ārkārtīgi koncentrētajos darbos atkal un atkal apraksta vāciešu spītīgi konservatīvo pasauli Rumānijā diktatora Čaušesku laikā. Romāns “Elpas šūpoles” (2005) stāsta par pieciem gadiem (1945–1950) eksperimentētāja dzejnieka Oskara Pastiora dzīvē, kad viņš vecumā no 17 līdz 22 gadiem bija ieslodzīts internēto nometnē Padomju Savienībā. Otrā pasaules kara beigās Maskavas vadība bija aicinājusi Rumāniju nosūtīt uz Padomju Savienību Rumānijas vāciešus, lai tie, izpērkot Rumānijas vainu, strādātu jauncelsmes darbos. Pēc pieciem nometnē aizvadītiem gadiem “pasaule cilvēkam tik ļoti ir zudusi”, ka “viņam tās nemaz vairs netrūkst”: un apziņa ir tiktāl norūdīta, lai spētu izturēt, jo normalitāte te noteikti nav normalitāte.

Austrumu sociālisma fons tālaika Berlīnē bija ideāli piemērots, lai rastos dažādas jauktas formas un notiktu dažādu kultūru sajaukšanās un ietekmēšanās. Drupās un nojaukšanai paredzētos namos ievācās gleznotāji, performances mākslinieki, teātra un deju grupas. Spēle starp Austrumiem un Rietumiem bieži padarīja robežas izplūdušas, un identitātes, kas bija skaidri iezīmējušās kādā noteiktā laikā, zaudēja aprises, un parādījās atkal jaunas. Mūziķi puslegāli apdzīvotos velvētos tehno pagrabos meklēja adekvātas izteiksmes formas, rakstnieki, kā Katrīna Regla un Rainalds Gecs, strādāja ar montāžas paņēmieniem un dažādu žanru paraugu semplēšanu. Gecam, kas kultivēja mirkļa ekstāzi, 2015. gadā izdevās iegūt ievērojamāko Vācijas literāro prēmiju – Bīhnera prēmiju.
Ar līdzīgu estetizētas popa un mediju izjūtas stilizāciju lielus panākumus guva arī Kristians Krahts, Geca līdzspēlētājs un  pretspēlētājs.

Pirmā pamanāmā autore, kas liecināja, ka izaugusi jauna Berlīnes rakstnieku paaudze, tomēr bija Judīte Hermane, plāna stāstu krājumiņa “Vasarnīca, vēlāk” (1998) autore. “Kaut kur dziedāja Toms Veits”, rakstīts vienā vietā, kaut kur allaž atrodama frāze no kādas populāras dziesmas, kas precīzi iekrāso tā mirkļa izjūtas: “mēs klausījāmies “Massive Attack” un smēķējām, un droši vien kādu stundu braukājām pa Frankfurtes aleju uz priekšu un atpakaļ.” Viņiem visiem šajos stāstos ir ap divdesmit pieci, un varbūtību, starp kurām izvēlēties, ir daudz. Dzīve sniedz visdažādākās hedonisma un eskeipisma iespējas. Viens gan ir pilnīgi skaidrs: lai arī cik grezns šķiet ietvars, iekšpusē valda tukšums. Galvenie tēli visu jau ir redzējuši, Karību reģions kā pieredzēta telpa viņiem ir tikpat pašsaprotams kā Lejas Manhatenas ielas ar to debesskrāpjiem. Taču viņi nekur nav dziļi iesakņojušies. Tāpēc šajos stāstos pastāvīgi jūtama pelēka plīvura klātbūtne, pastāvīgi ir novembris. Ja ieiet nemājīgā kafejnīcā Helmholca laukumā un neviļus savelk mazliet ciešāk ap kaklu mēteļa apkakli, gandrīz vai var justies kā mājās:  šo grāmatu daudzi lasīja, lai identificētos ar tās tēliem un vidi.

No Austrumiem negaidīti, kā ilgas, kā atskaņa no pagātnes, vēlreiz parādījās kaut kas tāds, ko postmodernajos, daudzos “es” saskaldītajos Rietumos vairs pat īsti nepazina, – vēsture, biogrāfijas, identitātes. Izcils piemērs bija Luca Zeilera romāns “Krūzo” (2014). Turpretim Rietumos autori jau sen bija pievērsušies postmodernajai spēlei ar identitātēm, spēlei ar vēsturi. Bija vērojama tendence, ka centrā nu atrodas ne tikai teksts pats, bet arī tā pasniegšanas veids: šī tendence kļuva vēl izteiktāka no 2000. līdz 2009. gadam. Telpā starp slama dzeju un ritmiskiem skaņas eksperimentiem attīstījās performances kultūra. Te toni noteica liriķis Tomass Klings, kas smēlās avangardiskajā dadaisma tradīcijā un vēl nebijušā veidā apvienoja rakstiskās izteiksmes un publiska priekšnesuma mākslas formas. Kā vēlāks piemērs šai sakarā minama autore Monika Rinka, kuras labu izglītību apliecinošais darbs “Jēdzienu studija” izmanto valodas materiālu, lai panāktu laikmetīgus efektus.

Vācija vēl arvien ir ļoti bagāta valsts, un tādējādi ir izveidojusies plaša literārā infrastruktūra, kas ietver stipendijas, godalgas, dažādus studiju virzienus, radošas darbnīcas un rakstītprasmes seminārus. Un redzams, ka producētie teksti aizvien vairāk komercializējas un pielāgojas tirgus prasībām. Tomēr atsevišķi, tikai attiecīgajiem autoriem raksturīgi rakstīšanas stili šai straumē bija ieraugāmi.

2005. gadā tika radīts bestsellers, kas jau ilgāku laiku bija virmojis gaisā. Daniels Kēlmans, kam bija trīsdesmit gadu un kas jau bija publicējis septiņus romānus,  ar darbu “Pasaules mērīšana” nodeva atklātībā veikli uzrakstītu izklaides romānu ar strauji attīstošos darbību, kas risinās gara milžu pasaulē. Runa ir par divu izcilu zinātnieku vēlo satikšanos deviņpadsmitā gadsimta sākumā, proti, ceļotāja pētnieka Aleksandra fon Humbolta un matemātiķa Karla Frīdriha Gausa satikšanos. Daniels Kēlmans prasmīgi pretstatī divus dažādus pasaules apgūšanas, dzīves pieredzes un ilūziju zaudēšanas veidus un konfliktus atrisina slīpēti veidotās it kā nejaušās ainās. Kēlmans droši vien ir starptautiski veiksmīgākais vācu autors. Ar 2017. gadā iznākušo romānu “Tils” viņam ir izdevies no autora – spēļu teorētiķa un burvju mākslinieka – strauji kļūt par sabiedriski politiska romāna autoru. Vispār šis darbs tika uztverts kā sava veida ģeniāls gājiens: Kēlmans viduslaiku tēlu Tilu Pūcesspieģeli, kas, uzlicis galvā āksta cepuri, atspoguļo pasauli, pārcēlis laikā uz Trīsdesmitgadu karu. Kaut arī nav nekādu konkrētu norāžu, ir tikai daudz atšifrējamu mājienu, šis apokaliptiskus stāvokļus citējošais romāns tiek uztverts kā grāmata par mūsu nedrošo, nepārskatāmo tagadni.

Kamēr ar saviem vēlīnajiem darbiem nopūlas jau daudzus gadus labi pazīstamie literatūras milži, kā Pēters Handke un Boto Štrauss, pamazām slavu ieguva arī aizvien vairāk vidējās paaudzes autoru. Marsels Beiers (“Lidojošie suņi”, 1995), prasmīgi iekļaujot dažādus diskursus, nodarbojas ar tagadnes un vēstures arheoloģiju, Sibille Levičarofa, ar lielu prieku likdama lietā savu sarežģīto, ērmīgo valodu, pieskaras jaunākajiem filozofijas jautājumiem (“Apostolofs”, 2009),  Tomass Lērs, kas mācījies no Džeimsa Džoisa un dažādiem stilu paraugiem, citu vidū ir laidis atklātībā plaša vēriena politisko un ģimenes romānu “Novembris. Fata morgana” (2010), kura darbība norisinās Irākas karu laikā telpā starp Ņujorku un Bagdādi, un Vilhelmam Genacīno (piem., “Sieviete, dzīvoklis, romāns”, 2002) izdodas dziļš melanholijas un komisma apvienojums, kas ir absolūti laikmetīgs. Pēdējos gados arvien vairāk priekšplānā izvirzās autori, kuru dzimtā valoda nav vācu valoda un kuri Vācijā ir ieceļojuši, kā Terēzija Mora (“Visas dienas”, 2004) un Saša Stanišičs ( “Izcelsme”, 2019).

Īpašu vietu literatūras ainavā ieņem arī Ulrihs Pelcers. 1956. gadā dzimušajam autoram ir svarīgas gan politiskas, gan estētiskas apceres. Viņa spožā Berlīnes romāna “Atrisinājuma daļa” (2007) galvenais varonis ir Kristians: viens no daudzajiem tipiskajiem labu izglītību ieguvušajiem, kas pastāvīgi ceļo no vienas darbavietas uz citu. Savstarpējā pievilkšanās, ko izjūt Kristians un krietni jaunākā politiskā aktīviste Nele, pieder pie labākajiem sarežģītu jūtu attēlojumiem, kas pēdējos gados sarakstīti vācu valodā. 2015. gadā iznāca Pelcera “Labākā dzīve”, apziņas romāns, kas izrēķinās ar pašsaprotamu kļuvušo globalizāciju un kas seno Fausta un Mefistofeļa motīvu virtuozi sasasita ar aktuālām profesijai raksturīgām ainām no finanšu industrijas dzīves. Pelcers strādā ar kino paņēmieniem un lakoniskiem dialogiem. Gluži vai pārsteigums, cik plastiski kļūst tēli, kaut gan valoda tos ne pshiholoģizē, ne arī īpaši glezno.

Vācija jau vairākus gadu desmitus drīzāk ir televīzijas skatītāju, nevis lasītāju zeme. Tos, kurus jau no paša sākuma būtiski ietekmēja televīzija, pēcteču paaudzes jau ir pārspējušas. Tas neizbēgami iedarbojas uz grāmatu izdošanas, pārdošanas un rakstīšanas veidu. Uztvere un informācijas apstrāde stipri mainās. Bieži vien linearitātes vietā stājas sinhronitāte, un tas var radīt iepriekš neparedzētus un aizraujošus literārus tekstus, kas reaģē uz attīstību. Bet 2018. gadā negaidīti parādījās kādas jaunas autores romāns – pārsteigums, kurā poētiski atbalsojās pagātnē nogrimušas literāras formas. Romānu sauca “Cik augstu kāpj ūdeņi”, un tā autore bija 1983. gadā dzimusī Anja Kampmane. Romāna darbība norisinās, no vienas puses, spilgtā tagadnē, no otras puses, tādā kā bezlaikā, kam grūtu iezīmēt kādas robežas. Vaclavs, galvenais tēls, strādā uz globāliem koncerniem piederošām naftas ieguves platformām atklātā jūrā, un tie diktē noteikumus, agrāko vergturu sabiedrību gludi pārveidojot datoru vadītā 21.gadsimta pašmārketinga biznesā. Pēc labākā drauga nāves, ar kuru Vaclavs iepazinies šai darbā,  viņa ceļš ved uz dažādām stacijām, kurām ir kāds sakars ar drauga dzīvi. Tomēr pamazām izrādās, ka šī dzīve ir kļuvusi tikpat kā netverama.

Kā jau raksturīgi visiem literārajiem tekstiem, kas pēc izlasīšanas vēl ilgi paliek atmiņā,  svarīga ir nevis darbība, ko iespējams atstāstīt, bet gan atmosfēra un vārdi, kas lasītājam par šo darbību stāsta. Kaut gan ir saražots daudz  dažādas literatūras, ar ko attiecīgie kultūras menedžeri pieskandina festivālu skatuves un literatūras namus, tomēr vienmēr pastāv iespēja, ka uzzibsnīs kaut kas tāds, ko ļaudis atcerēsies vēl pēc daudziem gadiem.