Daiļliteratūras tulkojumi
Vai šeit ir notikusi slepkavība, vai arī tikai nofotografēts līķis?
Daiļliteratūras tulkošana ir māksla, un ar to mēs saprotam nevis tikai teksta burtisku pārcelšanu citā valodā, bet daudz vairāk. Šī nodarbošanās prasa ļoti daudz laika un darba, un to nevar aizstāt mākslīgais intelekts.
Kristofs Šrēders
Daiļliteratūras tulkošana – tā jau ir gandrīz ābeces patiesība – nav tikai teksta burtiska pārcelšana no vienas valodas citā, šī nodarbošanās prasa daudz vairāk. Tulkotājam ir jāzina konteksts, daudz jāmeklē papildu informācija, jābūt apveltītam ar smalku valodas izjūtu un arī jāprot, gari nevilcinoties, pieņemt lēmumus. Rakstnieks un zinātnieks Alberto Mangels reiz tulkotājus nodēvēja par ideālajiem lasītājiem: „Viņš vai viņa var tekstu sadalīt gabalos, novilkt tam ādu, sagraizīt to līdz pat kauliem, izsekot līdzi katrai artērijai un vēnai un pēc tam radīt jaunu dzīvu būtni.“
Šķietami neveiksmīgi tulkojumi turpretim allaž izpelnījušies, mazākais, zobgalības: „Vai nu šeit ir notikusi slepkavība, vai arī tikai nofotografēts līķis,“ rakstīja Kurts Tuholskis par Džeimsa Džoisa romāna „Uliss“ pirmo tulkojumu vācu valodā 1927. gadā. Tieši tajā laikā, kad sastindzis nacionālās literatūras jēdziens, šķiet, atkāpjas brīva identitātes jēdziena priekšā, tulkotājiem tiek ierādīta nozīmīga loma.
Literatūra iet pāri robežām
2019. gadā saskaņā ar Vācijas Grāmatu tirgotāju asociācijas datiem pirmo izdevumu piedzīvoja 9802 vācu valodā tulkotas grāmatas (domāti grāmatu nosaukumi). Vācijas izdevniecības savukārt pārdeva uz ārzemēm 7747 tulkošanas licences. Vācijas Tulkotāju apvienības datu bāzē ir 850 biedru, kas tulko grāmatas no vairāk nekā 100 valodām.
Runājot par iespējām vācu valodā sarakstīto literatūru popularizēt ārzemēs, Frīderike Barakata, kas izdevniecībā Carl Hanser Verlag vada nodaļu „Autortiesības un licences“, redz skaidru attīstības perspektīvu: „Aizspriedums, ka vācu valodā sarakstītā literatūra esot grūtsirdīga un pašapceroša, ir pārvarēts.“ Hanser Verlag un ar to saistītās izdevniecības katru gadu noslēdz ar ārvalstu apgādiem apmēram 250 licenču pārdošanas līgumus, kas aptver daiļliteratūru, nozaru literatūru un bērnu literatūru. Šo grāmatu vidū ir nozīmīgus panākumus guvušas grāmatas, piemēram, Hertas Milleres „Elpas šūpoles“ („Atemschaukel“) – grāmata, kuras autore saņēmusi Nobela prēmiju literatūrā un kura var lepoties ar aptuveni 60 licencēm tās izdošanai ārzemēs -, un Roberta Zētālera „Viss mūžs“ („Ein ganzes Leben“). Arī sarežģīti romāni, piemēram, Dorotejas Elmigeres „Cukurfabrika“ („Aus der Zuckerfabrik“). „Lai pārdotu vācu valodā sarakstītu grāmatu, ir nepieciešama vesela darbību mozaīka,“ saka Barakata, piemēram, tai jābūt pamanāmai recenzijās, protams, jābūt arī labiem pārdošanas rādītājiem. Izdevniecībām ir svarīgi veidot sadarbības tīklus, lai grāmatai ārzemēs atrastu īsto izdevniecību. Un tad, pats par sevi saprotams, atkal ir vajadzīgi tulkotāji, kas spēj grāmatu pārtulkot oriģināla cienīgā līmenī.
Neredzamie mākslinieki
Tulkotāja amats ir saistīts ar neparastu – jo tikpat kā neeksistējošu – veidu, kā viņa veikumu uztver apkārtējie. „Kad lasītājs lasa grāmatu, viņš mūs patiesībā ne redz, ne dzird,“ saka Hennings Ārenss. Ārenss pats ir romānu un dzejoļu autors, kā arī tulko grāmatas no angļu valodas vācu valodā, piemēram, Kolsona Vaitheda (Colson Whitehead), Megas Voliceres (Meg Wollitzer) un Džonatana Safrana Fora (Jonathan Safran Foer) darbus. Atšķirībā no aktieriem un mūziķiem tulkotājs daudz vairāk paliek oriģināla ēnā, saka Ārenss. Turklāt daiļliteratūras tulkotāji par darbu, ņemot vērā tā komplekso dabu, joprojām saņem samaksu, kas mazāka par vidējo darba samaksu: „Tulkotājam maksā par pārtulkotajām lappusēm. Un nav nekādas atšķirības, vai darbam ir vajadzīgi trīs vai seši mēneši.“ Tieši tāpēc īpaši liela nozīme ir tulkošanas veicināšanas programmām un stipendijām.
Arī Urzela Allenšteina runā par lielo darba un laika ieguldījumu, ko prasa viņas profesija. Tikko ir iznācis viņas veiktais dānietes Toves Ditlevsenas Kopenhāgenas triloģijas tulkojums, kas izpelnījies lielu ievērību speciālistu vidē un tiek ļoti slavēts. Nebūtu bijis koronas pandēmijas, stāsta skandināvu valodu speciāliste, viņa vairākkārt būtu braukusi uz Kopenhāgenu, lai vāktu nepieciešamo papildu informāciju, būtu meklējusi arhīvos un romānu darbības vietas skatījusi savām acīm. Tas ne vienmēr esot nepieciešams, saka Allenšteina: reizēm gadās grāmatas, kuras tulkojot nerodas jautājumi, kas būtu īpaši jānoskaidro. Citos gadījumos atkal ir runa par „sīkām detaļām, īstenības sagrozījumiem, valodas smalkumiem“. Šādos gadījumos Allenšteina strādā, cieši sadarbojoties ar autoriem. Tā bijis, piemēram, strādājot ar Jonasa Eikas (Jonas Eika) romānu „Pēc saules“.
Identitāte un mākslīgais intelekts
Jautājums, kuram vispār ir tiesības tulkot tekstus, nesen nonāca vēl nebijušu karstu diskusiju centrā. 2021. gada martā Nīderlandes tulkotāja Marīke Lukasa Reinevelde, pakļaujoties aktīvistu spiedienam, atkāpās no nodoma pārtulkot melnās ASV dzejnieces Amandas Gormanas dzejoļu krājumu. Patrīcija Klobuzicki, Vācijas Tulkotāju apvienības pirmā priekšsēdētāja, kas pati ir tulkotāja, kādā intervijā sacīja, ka nespējot iedomāties tādu situāciju, kad vairs nevarētu tulkot autorus, kas cēlušies no citām pasaulēm nekā viņa pati – „tad jau es šajā profesijā vispār vairs nevarētu strādāt.“
