Demokrātija un daudzveidības veicināšana
„Rīkoties šeit un tagad, lai panāktu vienlīdzību“

Starpdisciplinārā festivāla fluctoplasma, kas pagājušā gada oktobrī jau trešo reizi norisinājās Hamburgā, organizatoru mērķis bija apzināt perspektīvas, kā dzīvot kopā daudzveidībā. Šajā intervijā projekta vadītāja Nīna Reipriha (Nina Reiprich) un mākslinieciskais vadītājs Dens Tajs Ngujens (Dan Thy Nguyen) stāsta par to, ko viņi ir apguvuši savā darbā, par savām attiecībām ar optimismu un ar politiskās izglītības status quo Vācijā.
 

Pēdējā festivāla "fluctoplasma" moto bija #RetellingUtopia. Daudzējādā ziņā situācija demokrātiskajās sabiedrībās visā pasaulē šobrīd šķiet drīzāk distopiska. Cik daudz utopiska optimisma jums vēl ir atlicis?

Nīna Reipriha: Optimisms, visticamāk, ir mana joma. [smejas] Mūsos ir pietiekami daudz optimisma, lai veiktu darbu, ko virza vēlme ar māksliniecisku diskusiju palīdzību veicināt demokrātisko dialogu mūsu sabiedrībā. Bet man arī jāatzīst, ka pašreizējais pasaules stāvoklis mani īpaši nenoskaņo uz optimismu. Tajā pašā laikā mūsu darbs bieži vien rada daudzus, lai gan nelielus, momentus, kas skaidri parāda, ka ir vērts cīnīties par telpām un iespējām, kurās cilvēki no ļoti atšķirīgām vidēm var iesaistīties savstarpējā dialogā.

Dens Tajs Ngujens: Kad es uzaugu, māksla vienmēr darbojās saskaņā ar lejupvērstu modeli. Režisors – parasti vīrietis – teica, kas jādara, un visiem tas bija jāievēro. Savā darbā mēs cenšamies attīstīt demokrātiskas sadarbības formas per se, izmantojot darba grupas un apmaiņas metodes. Vai mums izdodas to izdzīvot arī ikdienā, tas ir cits stāsts, bet, iespējams, arī tā ir daļa no demokrātiskas rīcības – rīkoties šeit un tagad, lai panāktu vienlīdzību. Atļaušos biogrāfisku piebildi: es esmu salīdzinoši optimistisks, jo, neraugoties uz visu distopisko potenciālu, ko mēs tagad redzam pasaulē, es nāku no bēgļu ģimenes un tāpēc esmu piedzīvojis cita veida distopiju. Neraugoties uz visām mūsu distopiskajām domām, mēs nedrīkstam aizmirst, kāds neticams utopiju attīstīšanas potenciāls slēpjas arī mūsu sabiedrībā.


Potenciāls ir labs atslēgvārds, kad runājam par demokrātiju un postkoloniālismu, jo, neraugoties uz koloniālo mantojumu, apgaismības laikmetu joprojām uzskata par modernās Eiropas šūpuli. Kā mēs atkal varētu veiksmīgi izmantot tās potenciālu un no jauna apspriest Eiropas idejas 21. gadsimtā un globālā kontekstā?

Dens Tajs Ngujens: Es uzskatu, ka pašreizējā diskusija atspoguļo to, kā varam kontekstualizēt apgaismības laikmetu 21. gadsimtā un pacelt jaunā līmenī idejas, kas ir spēcīgi ietekmējušas Eiropas un pasaules veidošanos. Piemēram, par spīti visam, apgaismība radīja ideju par cilvēku līdztiesību un daudzas lieliskas lietas, kas no tās ir radušās: pedagoģiju, filozofiju, cilvēktiesības. Manuprāt, problēma ir tā, ka cilvēktiesību vārdā ir darīts daudz necilvēcīgu lietu. Bet manās acīs tas polemiku par cilvēktiesībām nepadara par kaut ko lieku vai novecojuši, drīzāk domāju, ka mūsu pašreizējais uzdevums ir radikāli no jauna pārskatīt cilvēcību per se.

Nīna Reipriha: Šajā kontekstā rodas arī jautājums: ko var uzskatīt par Eiropas domu? Ļoti daudzi postkoloniālie un dekoloniālie strāvojumi taču arī nāk no Eiropas konteksta. Un tas rada vēl citus jautājumus: kas ir šis Eiropas “mēs”, par ko mēs vienmēr runājam? Kādos dialogos ir radušās visas šīs teorijas? Arī Kants nerakstīja pilnīgi vakuumā. Tāpēc, manuprāt, tagad ir svarīgi ne tikai veidot dialogu, bet arī turpināt uzsvērt, ka vienmēr ir notikusi postkoloniālās domas globāla savstarpēja bagātināšanās un pasaules mēroga sasaistīšanās.

Dens Tajs Ngujens: Visi lielie postkoloniālisma domātāji bija iesaistīti hibrīdā dialogā. Manuprāt, liela kļūda, ko mēs pieļaujam, ir, no vienas puses, ar pārliecību teikt par apgaismotājiem: “Viņi bija tādi”, un, no otras puses, izlikties, ka postkoloniālās kustības būtu autentiskas, oriģinālas un radušās bez dialoga ar pārējo pasauli. Mums jābūt uzmanīgiem, lai neradītu viltus autentiskuma formu un nenoticētu, ka viss ir radīts vakuumā. Arī šīs kustības atspoguļo sava laika garu, un par tām nedrīkst pārtraukt domāt. Un tas ir cilvēciskās esības skaistums.

Jūsu festivāls uzskatāms par vietu, kur notiek viedokļu apmaiņa, bet tā notiek cieņpilnā dialogā, un ir iespējami kompromisi. Vai nepārtraukti skaļā diskursa dēļ sociālajos medijos esam atradinājušies izturēt iebildumus un ņemt vērā arī klusos toņus?

Nīna Reipriha: Formāti, kuros es varu kaut kur piedalīties anonīmi, noteikti ir atbalstījuši šo attīstību. Bet es arī uzskatu – ļoti konkrēti attiecībā uz Vāciju –, ka demokrātiskās izglītības tikpat kā nav un tāpēc kolektīvas, konstruktīvas, demokrātiskas debates nav nostiprinājušās izglītības sistēmā. Un tad nav nekāds brīnums, ja pēc 20 gadiem nav pieaugušu cilvēku, kuri prastu patiešām cieņpilni strīdēties cits ar citu. Būtībā es piekrītu un uzskatu, ka skaļās balsis šobrīd ir daudz veiksmīgākas, absolūti neatkarīgi no tā, vai tās skaļāk runā par mierīgu līdzāspastāvēšanu visiem. Un tas, ka klusāki toņi, kas mēģina iesaistīties dialogā, ļoti ātri tiek apklusināti, arī ir problēma, ar kuru mēs bieži saskaramies.

Dens Tajs Ngujens: Pats fakts, ka mēs tagad par to runājam un esam atzinuši šo uztrenētās ekstraversijas kultūras fenomenu, pierāda, ka skaļākās balsis ne vienmēr ir tās inteliģentākās. Tāpat arī uzskatu, ka visas svarīgās demokrātiskās kustības vienmēr ir bijušas kaislību pilnas. Demokrātija radās kaislīgā cīņā, un arī par jebkādu turpmāku demokrātijas attīstību bija jācīnās. Interesantais demokrātijā ir tas, ka tā var izturēt un tai ir jāiztur cīņas, ja tai ir pietiekami daudz iekšējo pretošanos spēju. Jautājums ir tikai, kā mēs ar to apejamies. Vai mēs esam ieviesuši pietiekami daudz demokrātijas instrumentu? Vai mums ir demokrātiska politiskās izglītības kultūra, kas sākas jau agrā bērnībā, lai saprastu, ka dialogs, strīdi un konflikti ir demokrātiskas sabiedrības sastāvdaļa? Es uzskatu, ka mēs kā demokrāti dažkārt vēl joprojām ļoti slikti protam būt demokrātiski.

Nīna Reipriha: Šajā jautājumā es gribētu nedaudz iebilst. Protams, par demokrātiju bija jācīnās, bet tas bija skaidrā opozīcijā pret vēl neeksistējošu demokrātiju. Taču šodien demokrātijai trūkst, tā teikt, dabiska pretinieka, un šī cīņa ir pārvērtusies par ļoti birokrātisku polemiku, kas zaudējusi daudzus cilvēkus, jo vairs nav skaidri noformulēts, par ko īsti vispār ir runa. Mums tas ir jārisina ne tikai kultūras un politiskās izglītības jomā, bet arī mūsu pārvaldes un politiskās līdzdalības formā. Saskaņā ar moto: “Kur mums patiešām ir iespēja kaut ko izdarīt?”

Dens Tajs Ngujens: Tas, ko neesam paveikuši, ir birokrātijas pārvarēšana, jo mums visiem ir jābūt aizrautīgi demokrātiskiem cilvēkiem, lai panāktu dzīvotspējīgu demokrātiju. Mūsu rokās ir instrumenti, kas mums ir nodoti dzīvotspējīgas demokrātijas izveidei. Taču mēs tos nepietiekami izmantojam.

Viens no jūsu svarīgākajiem mērķiem ir apspriest tādas tēmas kā daudzveidība, līdztiesība un antirasisms ne tikai sociālās kultūras filtru burbuļos, bet visā sabiedrībā kopumā un bez šķēršļiem. Vai šajā sakarā ir nepieciešams arī process, kas demokratizē piekļuvi politiskajam un kultūras diskursam?

Abi: Jā! [smejas]

Dens Tajs Ngujens: Taču šim vienkāršajam “jā” ir vēl kas jāpiebilst. Proti, mēs nedrīkstam pārvērtēt kultūru un mākslu kā demokrātiskus spēkus. Tās var labi darboties tikai saspēlē ar citām demokrātijas jomām, sociālajām lietām, politiku un izglītību. Fakts ir tāds, ka māksla ir būvelements. Tāpēc mūsu festivāls ir veidots no šiem dažādajiem elementiem. Tā ir ne tikai māksla, bet arī diskurss.

Nīna Reipriha: Es iepriekš piedalījos projektā, kurā tika apzinātas vajadzības un izstrādāti ar mākslu saistīti mākslinieciski projekti, pamatojoties uz darbu savā pilsētas daļā. Bieži vien bija ārkārtīgi skaidri redzams, cik svarīgas ir sociālās un politiskās pārmaiņas. Es varu likt cilvēkus uz skatuves tik bieži, cik vien vēlos, – ja šiem cilvēkiem nav darba atļaujas vai dzīvokļa, kurā viņu bērni var mierīgi pildīt mājasdarbus savā istabā; ja šiem cilvēkiem jāstrādā trīs darbavietās, lai viņi varētu uzturēt savus bērnus, tad mums nav jārunā par to, vai viņi var apmeklēt izrādes Deutsches Spielhaus. Tas arī ir būtisks jautājums. Un ir svarīgi, ka šie stāsti tiek stāstīti uz Deutsches Spielhaus skatuves un ka ikviens tur jūtas gaidīts. Taču mūsu kopīga atbildība ir radīt sabiedrību, kurā bērniem ir ko ēst, viņi var iet uz skolu un tiek atbalstīti; kurā vecākiem ir, kur vērsties, kad viņi nezina, ko darīt, un kurā cilvēkiem, kuri vēlas strādāt, tas tiek atļauts. Tas ir pamats tam, lai cilvēki spētu risināt tādus jautājumus kā “Kādas ir partijas un par kuru es gribētu balsot?”. Tāpēc māksla var noteikt tēmas un pievērst tām uzmanību. Bet jāmainās kaut kam ir citās jomās.

Dens Tajs Ngujens: Mums ir jārada līdztiesība un jāturpina šīs klasiskās no apakšas uzturētās cīņas. Taču arī lielajām institūcijām ir jāpilda sava demokrātiskā un sociālā atbildība. Tāpēc festivāla fluctoplasma veidotāji cenšas sadarboties arī ar lielām institūcijām un atgādina tām: “Jūs nosakāt tēmas un saņemat finansējumu – tā ir demokrātiska nauda, tāpēc jums ir pienākums kaut ko darīt demokrātijas labā.”

Den Taj Ngujen, jūs reiz salīdzinājāt festivāla "fluctoplasma" estētiku ar futūristisku košļājamās gumijas automātu. Iedarbināsim šīs ierīces zobratiņus kopā – kas atrodas šajās mazajās kapsulās, kas var veicināt demokrātiskas nākotnes sabiedrības veidošanos?

Nīna Reipriha: Varbūt sava veida nomierinošs līdzeklis, lai mēs spētu labāk ieklausīties cits citā.

Dens Tajs Ngujens: Manuprāt, visas šīs cīņas par atzinību, kurās mēs esam iesprūduši, ir ļoti svarīgas. Galvenais jautājums ir, ko mēs ar to visu lai iesākam? Kādus instrumentus mēs lai tagad izstrādājam šai kapsulai? Bez piedošanas un pārstrādes formām panākumu nebūs. Strīds pats par sevi ir svarīgs kā socializācijas veids, taču ir svarīgi arī būvēt tiltus un tos šķērsot. Un vēl piebildīšu: problēmas bieži vien no malas izskatās lielākas, nekā tās patiesībā ir, tomēr dažreiz ir jāpapēta dziļāk, lai noskaidrotu, kādi instrumenti mums ir vajadzīgi nākotnei.

Varbūt tad košļājamās gumijas automāta attēls palīdzēs mums paskatīties uz lietām no pareizās perspektīvas un nepadarīt tās lielākas, nekā tām jābūt?

Dens Tajs Ngujens: Daudzi no šodien apspriestajiem jautājumiem ir pseidogiganti, līdzīgi kā “Momo”. Jo tuvāk jūs piekļūstat, jo mazākas pēkšņi kļūst problēmas. Kad tu stāvi tieši to priekšā, tās šķiet tik lielas, ka rodas sajūta, ka ar tām nav iespējams tikt galā. Bet mums nav citas izvēles. Mums tās ir jāpārvar, ja vēlamies, lai mēs visi kopā šajā pasaulē dzīvotu cieņpilni.