Die sprachwissenschaftliche Sicht

Valodniece, profesore Dr. Klaudija Marija Rīla, konsultē projektu Schaufenster Enkelgeneration. Suzana Cervinski no Gētes institūta Prāgā sarunājās ar zinātnieci par viņas specialitāti – minoritāšu valodām.

Rīlas kundze, ar ko “minoritāšu valodas” fascinē valodniecību?

Vispirms ir jāsaprot, ka pastāv ļoti atšķirīgi minoritāšu valodu veidi. Ir valodas, kurās runā tikai mazas grupas un kas nekur citur uz pasaules vairs nav sastopamas. Piemēram, daudzās indiāņu valodas vai Austrālijas un Jaungvinejas aborigēnu valodas. Bet arī pie mums Eiropā ir virkne šādu valodu, piemēram, basku, gēlu vai sorbu valoda. Un tad vēl ir minoritāšu valodas, kurām vēl ir tā sauktā valodas dzimtene, kā vācvalodīgajām minoritātēm, kas pārstāvētās daudzās pasaules valstīs – ne tikai Eiropā, bet arī ASV, Dienvidamerikā, Dienvidāfrikā un Austrālijā. Šīs grupas, kas kā salas izkaisītas lielā citu valodu jūrā, sauc par valodas salām. Pētniecībā tās ir interesantas tā iemesla dēļ, ka sniedz iespēju vērot valodas attīstību izolācijā no valodas dzimtenes.

Atslēgvārds “valodas salas” – kādi tā aspekti Jūs interesē īpaši?

Lingvistiku galvenokārt interesē trīs sfēras: pašas valodas attīstība, runātāju daudzvalodība un visbeidzot sakarība starp valodu un sabiedrību, tas nozīmē, kurš kad kādās valodās runā.
No valodas sistēmas viedokļa ir dažādi aspekti, kam mēs pievēršam īpašu uzmanību. Piemēram, minoritātēm bieži ir saglabājies sens vārdu krājums vai senas dialekta struktūras, kas noslēgtajā vācu valodas telpā jau ir izmirušas. Tad valodas jeb attiecīgais dialekts, kurā runā minoritāte, izolācijā turpinājis attīstīties noteiktā virzienā, kas sakņojas jau pašā valodā. Mēs novērojam locījumu, piemēram, ģenitīva izzušanu vācu valodā. Dažās vācu minoritāšu valodās ir izzudis jau arī datīvs, cilvēki tad saka: mit die Mutter, bei die Bauern, von den Stalin, mit das Fleisch utt.

Un galu galā minoritāšu valoda pārņem apkārtesošās valodas vārdu krājumu un struktūras un līdz ar to arī mainās. Viens piemērs no Ungārijas vācu valodas: Unser unoka is an dr egyetem in Pest, sie werd közgazdász. [Mūsu mazmeita mācās universitātē Budapeštā, viņa būs ekonomiste.] Turklāt minoritāšu valodas runātāji sniedz iespēju novērot, kā valodas ir reprezentētas smadzenēs, jo daudzvalodīgu personu novērošana atklāj daudzus kognitīvus procesus, ko rada vairāku valodu lietošana. Runātāji bieži maina valodas – to sauc par code-switching –, un, kad viņi to dara neapzināti, tas ļauj izdarīt secinājumus par to, kā valodas ir satīklotas mūsu smadzenēs.

Un vēl viens nozīmīgs aspekts ir valodas un sabiedrības savstarpējā ietekme. Tur centrālais jautājums ir: kādā valodā kurš ar kuru un kāpēc runā? Te, no vienas puses, tiek pētīti par to atbildīgie ārpus valodas esošie faktori, piemēram, kāpēc dažas vācu minoritātes vēl ir saglabājušas savu valodu – kā vācieši Rumānijā – un citas to tikpat kā neizmanto – piemēram, vācieši Čehijā. Bet, no otras puses, ir jāizvirza jautājums, cik lielā mērā runātāja attieksme ietekmē to, kāpēc tiek vai netiek runāts minoritātes valodā.

Kā Jūs redzat vācu valodas situāciju Centrālajā un Austrumeiropā? Kādas atziņas jau esat guvusi? Ko Jūs vēl cerat izpētīt?

Mūsu pētniecības projektā Centrālajā un Austrumeiropā, ko veicu kopā ar profesoru Eihingeru no Vācu valodas institūta un attiecīgo valstu kolēģiem, mēs varējām konstatēt, ka daudzos reģionos vācu valodā diemžēl runā vairs tikai vecākā un vidējā paaudze. Vidējās paaudzes valodā jau rodama liela apkārtējās valodas, piemēram, čehu, poļu vai ukraiņu, ietekme.

Jo īpaši tas attiecas uz vārdu krājumu. Notiek arvien plašāka vārdu integrēšana vācu valodā, kā Čehijas vācu minoritātes valodā, piemēram, administratīvo vienību nosaukumi (kraj 'Bezirk' [novads], okres 'Kreis' [apriņķis], výbor 'Ausschuss' [komisija]), arī pārtikas produkti un ēdieni (malina 'Himbeere' [avene], kascha 'Brei' [putra] (čehiski kaše), topinka 'gebackene Brotscheibe' [cepta maizes šķēle]), dzīvnieku apzīmējumi (straka 'Elster' [žagata]), personas (baba 'alte Frau' [veca sieviete]), profesijas (sklenař 'Glaser' [stiklinieks]), dzīvošana (chalupa 'Hütte' [būda]) un vēl daudzi citi. Šajā sakarā interesanta ir arī tā dēvēto “sarunas vārdu” pārņemšana. Tie ir mazi, jēdzieniski tukši vārdi, kā vācu also vai angļu well, kas kalpo vienīgi kā klausītāja uzmanības virzītāji vai pauzes aizpildītāji. Un rezultātā tādi vārdi kā krievu ẹto, čehu tak vai ungāru hát tad caurvij visu vācu minoritātes runātāja tekstu, līdz ar ko izteikumi iegūst pavisam citu raksturu.

Apkārtējās valodas ietekme skar arī gramatiku, minēšu divus piemērus no Čehijas vācu valodas. Pastāv tendence nelocīt atgriezeniskos vietniekvārdus. Vācu valodā ir tādi atgriezeniskie vietniekvārdi kā mich, dich, sich utt., bet čehu valodā tikai viens visām personām, proti, se [sevis]. Un tā nu runātāji gramatiskās formas Ihr müsst euch gleich schreiben vietā saka: Ihr müsst sich schreiben gleich (čehu 'musíte se psát stejně').
Otrs piemērs ir saitiņas zu izlaišana infinitīva formā, analogi kā čehu valodā, kur nenoteiksmi izsaka tikai ar vienkāršu verba formu: aber ich hab mich sehr geschämt deutsch reden (čehu 'ale velmi jsem se styděla mluvit německy'), nevis: geschämt deutsch zu reden.

Vai Centrālajā un Austrumeiropā ir kaut kas īpašs, kāpēc tieši šis reģions ir tik interesants šādam pētījumam?

Centrālā un Austrumeiropa ir ļoti fascinējoša teritorija tāpēc, ka, pirmkārt, te eksistē ļoti seni vācu valodas areāli, piemēram, Čehijā, Polijā un Slovākijā, kas bija apdzīvoti jau agrīnajos viduslaikos, proti, jau 11. un 12. gadsimtā. Otrkārt – ir jaunāki apdzīvotie apgabali, kas radās Marijas Terēzijas un viņas pēcnācēju 18. gadsimtā īstenotās iedzīvotāju nometināšanas politikas rezultātā, kā lielākā daļa vācvalodīgo apgabalu Ungārijā, daži Rumānijā un mūsdienu Ukrainā. Tam līdzās Čehijā un Polijā vēl atrodami vācvalodīgu teritoriju relikti, kas līdz Otrajam pasaules karam veidoja lielus saistītus apgabalus. Tie atradās tiešā vācu valodas telpas robežas tuvumā un veidoja savus vācu dialektus. Piemēram, ja skatāmies Vācu reiha valodas atlantā, kam pamatus 19. gadsimta beigās lika Georgs Venkers, tur pie vācu valodas dialektiem minētas Austrumpomerānijas, Prūsijas, Silēzijas, Bohēmijas un Morāvijas izloksnes, kas šodien visas atrodas mūsdienu Čehijas un Polijas teritorijā. Un no lingvistikas viedokļa ir interesanti izpētīt, kāda loma ir tam, kur atrodas attiecīgie apgabali, cik lieli tie ir un kā attiecīgie politiskie un sabiedriskie apstākļi ietekmē vācu valodas saglabāšanos.

Ko tieši Jūs pašlaik pētāt Čehijā, Polijā, Ungārijā, Slovēnijā un Slovākijā?

Mēs šeit izvirzām jautājumus par manis nupat minētajiem tēmu lokiem, piemēram, par runātās valodas īpašībām, kādi dialekti vēl vispār tiek lietoti un kas tajos saglabājies no senajām iezīmēm, kas citos dialektos jau zudušas. Tāpat meklējam atbildi uz jautājumu, kā valoda pēdējās paaudzes laikā izmainījusies pastiprinātajā apkārtējās, tātad, čehu, poļu, ungāru utt. valodas ietekmē. Un vēl mēs gribam noskaidrot, kādu lomu spēlē normētā vācu valoda, kas tiek mācīta skolā, un cik liela ir mediju ietekme.

Cits nozīmīgs pētniecības punkts skar sfēras, kurās vēl tiek izmantota vācu valoda. Te no vienas puses ir jautājums, ar kādām personām tiek runāts vācu valodā. Tad mēs vaicājam, vai pastāv vēl kādas īpašas jomas kā domāšanas, sapņošanas, lamāšanās sfēra vai saruna ar dievu, kurā pārsvarā tiek izmantota vācu valoda. Vai kurš vispār vēl saglabājis vācu valodas zināšanas un vai vēl ir personas, ar kurām tiek runāts senais dialekts. Tā kā ir tikai nedaudz jaunu cilvēku, kuri dialektu apguvuši kā dzimto valodu, mēs jautājam arī par iemesliem, kāpēc jauni cilvēki, kas nāk no vācu minoritātes, mācās vācu valodu. Vai tie ir tikai ekonomiski apsvērumi jeb arī tādi iemesli kā izcelsme un identitāte?

Pēdējais aspekts mūsu projekta kontekstā mūs interesē īpaši. Kādiem jautājumiem jūs pievēršat uzmanību, izpētot mūsu video esejas?

Mums ir interesanti redzēt, vai ir jauni cilvēki, kas runā vecajā dialektā. Turklāt mūs vispirms interesē valodas sistēmas jautājums – kā šī dialekta izmaiņas ietekmējusi čehu valoda, kas ir jaunās paaudzes dominējošā valoda? Te salīdzināšanai var izmantot vecus ierakstus, kas tapuši vēl pirms Pasaules kara, vai ierakstus, kas tapuši Čehijas Republikas apgabala vācu valodas dialektu atlanta ietvaros. Un mums ir arī svarīgi noskaidrot, kur jaunie cilvēki apguvuši dialektu un kāpēc vecāki nodevuši tālāk šo valodu, kaut arī vācu valoda taču ilgu laiku pēc Otrā pasaules kara tika nopelta. Mēs gribam zināt, kāda bija jauno cilvēku situācija, vai viņi kaut kādā mērā bija sliktākā situācijā tāpēc, ka bija vācieši.

Šādā kontekstā mēs arī jautājam par valodas lomu identitātes veidošanā. Šis jautājums interesē arī sociologus un etnologus. Te ir runa par to, kādu lomu valoda spēlē jaunu cilvēku identitātē: kā viņi paši sevi dēvē (piemēram, par čehiem, Čehijas vāciešiem, egerlandiešiem, bohēmiešiem, morāviešiem vai tamlīdzīgi)? Turklāt ir arī interesanti redzēt, vai pastāv atšķirības starp attiecīgajiem reģioniem. No vienas puses – starp vāciešiem Polijā, Čehijā, Ungārijā utt., bet no otras puses – arī attiecīgās valsts ietvaros. Piemēram, vai vācu minoritātes piederīgajam Egerlandē ir citādāka šīs piederības izpratne nekā Morāvijā? Un īpaši mēs cenšamies noskaidrot, kā identitātes veidošanās caur valodu un attieksmi pret valodu ietekmē valodas saglabāšanos.

Noslēdzot sarunu, vēlos jautāt, kādi faktori, Jūsuprāt, palīdz saglabāt minoritāšu valodas?

Protams, pastāv vesela virkne savstarpēji ietekmējošu faktoru, taču dažādos vēsturiskos laikmetos izveidojas atšķirīgas faktoru kombinācijas un to nozīmība. Līdz Pirmajam pasaules karam vispirms tādi faktori kā vācu valodas kā baznīcas valodas statuss, valodas prestižs, maz attīstītas apkārtējās valodas (jo īpaši oficiālās valodas jomā) un salīdzinoši lielais komunikācijas partneru skaits bija izšķiroši, lai valoda tiktu saglabāta.

Šodien centrālie valodas saglabāšanas faktori ir vācu valodas kā mācību valodas saglabāšana, piekļuve medijiem vācu valodā, kā arī intelektuālo slāņu palikšana minoritātē – kā, piemēram, Rumānijā. Mūsu līdzšinējie pētījumi atklāj, ka īpašu lomu šeit spēlē skolu politika, tas nozīmē, cik lielā mērā tiek atbalstītas mācības vācu valodā. Protams, svarīga ir politiķu attieksme pret minoritāšu valodu atbalstīšanu, bet būtiska ir arī vecāku nostāja: vai viņi atbalsta to, ka bērni skolā mācās vācu valodu, kā arī tas, vai viņi saskata daudzvalodības nozīmi savu bērnu dzīvē un redz, ka tā ir nozīmīgs resurss, kas sniedz virkni priekšrocību – psiholoģisku, kognitīvu un, protams, arī ekonomisku. Un ko nedrīkst aizmirst – daudzvalodīgiem cilvēkiem ir būtiska funkcija multikulturālas Eiropas nākotnē kā valodu un kultūru starpniekiem.