Zaļā doma bibliotēkās

Gandrīz katra bibliotēka Latvijā lielākā vai mazākā mērā ir īstenojusi kādu zaļu aktivitāti. Pēdējos gados tas tiek darīts aizvien apzinātāk un mērķtiecīgāk, bibliotēku ieceres un plānus saaužot ar ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķiem.
 

Zaļā bibliotēka Jelgavā veicina zaļo prasmju apguvi un izglīto par praktisku to izmantošanu ikdienas dzīvē.

Runājošs plakāts par to, piemēram, cik ilgi „dzīvo“ atkritumi? Vai tas ir iespējams? 
Jā! Savienojumā ar jaunajām digitālajām tehnoloģijām, konkrēti ar konstruktoru Makey Makey un programmēšanas lietotni Scratch.

Izglītība ilgstpējai bibliotēkās jau sen nav vairs tikai teorija. Ar labu piemēru to visā pasaulē apliecina aizvien vairāk publisko bibliotēku: tās pārveido savas programmas, aktīvi iesaistās sabiedrības saliedēšanā un demonstrē videi draudzīgas nākotnes arhitektūras piemērus.

Brēmenes pilsētas bibliotēkas filiāle Vēgezakas pilsētrajonā cita starpā izceļas ar ilgtspējības tēmu. Vēgezakas pilsētas bibliotēkas vadītājs Martins Rencs skaidro, kā līdz tam nonākts. 

Vairāk nekā tikai vieta grāmatu tārpiem: vai nākotnes bibliotēkā uz jumta būs dārzeņu dobes un pagrabā – remontkafejnīca? Tims Šūmanis, Heinriha Bella bibliotēkas Berlīnē-Pankavā darbinieks un "Zaļo bibliotēku tīkla" līdzdibinātājs, skaidro, kāpēc publiskajām bibliotēkām no jauna jādefinē sava loma. 

Bibliotēkās kopš seniem laikiem notiek dalīšanās ar zināšanām un priekšmetiem. Tās ir daļa no dalīšanās ekonomikas – kaut arī daudzi to neapzinās. Taču dalīšanās tendence izvirza bibliotēkām jaunus uzdevumus.
 

"Bezmaksas" un "veikals" – vai tā ir pretruna? Aptuveni 25 Vācijas bezmaksas veikalos tā nav nekāda pretruna: šeit notiek lietoto preču tirdzniecība par nulles tarifu. Praksē tas ir krāsaini, demokrātiski un ļoti ilgtspējīgi. 

Vai tiešām ir jāpērk un jāglabā savā īpašumā tas, kas nepieciešams tikai retumis? Leila jeb “Nomātava” (Leila- Leihladen) Leipcigā ir pretpiedāvājums pārpilnības sabiedrībai.

Aprites ekonomika – tas ir jaunas mantas pirkt retāk, izmantot ilgāk, salabot, kad saplīst, un atdot kādam citam, kad vairs nevajag. Pašās beigās – pārstrādāt, lai gūtu resursus jaunu lieto ražošanai. Bet kā tas izskatās dzīvē un vai Latvijā var ieraudzīt piemērus, kurus varētu uzskatīt par piederīgiem aprites ekonomikai?
 

Meži un dabas teritorijas dažādās proporcijās klāj visu mūsu planētu. Taču jautājums ir, cik ilgi tas tā vēl saglabāsies. Klimata pārmaiņas, resursu patēriņš, intensīvā lopkopība un lauksaimniecība – lai izprastu globālās kopsakarības, bieži neiztikt bez pamatīga šo tēmu iztirzājuma. Taču šoreiz skats vērsts uz tuvāko apkārtni. 

Vācijai līdz 2030. gadam ir uz pusi jāsamazina pārtikas atkritumu daudzums. Fraunhoferas Liešanas kompozītmateriālu un apstrādes tehnoloģiju institūts IGCV pēta mākslīgā intelekta metodes, kas mūs varētu pietuvināt šim mērķim. 

Vācijā katru gadu atkritumu tvertnē nonāk gandrīz 13 miljoni tonnu pārtikas produktu. Pārtikas un lauksaimniecības ministrija vēlas līdz 2030. gadam pārtikas izšķērdēšanu Vācijā samazināt uz pusi. Privātās iniciatīvas šo tēmu sev atklājušas jau agrāk.