Vācu valoda Prāgas daudzvalodības kontekstā
Franca Kafkas literārā valoda

Boriss Blahaks

Ilgu laiku Franca Kafkas vācu valoda bija zināma tikai no darbiem, kurus pēc viņa nāves bija izdevis viņa pilnvarnieks Makss Brods (Max Brod). Tomēr, lai maksimāli palielinātu sava drauga uzrakstīto darbu izplatību, Brods tos laboja pirmām kārtām ar nolūku izņemt visus “prāģismus”, kas liecināja par Prāgas pilsētas reģionālā valodas varianta lietojumu. Piemēram, Kurts Tuholskis (Kurt Tucholsky) un Hermanis Hese (Hermann Hesse) uzskatīja Kafkas vācu valodu par “priekšzīmīgu”, pat “klasisku”. To apstiprināja arī Prāgas rakstnieku loks, reklamējot to kā “tīru un nevainojamu vācu valodu”, runājot Johanesa Urcidila (Johannes Urzidil) vārdiem. Tomēr pretēji šim viedoklim tieši pats Kafka bija atzīmējis, ka ārpus Bohēmijas viņš izceļas ar savu “Prāgas vācu valodu”. Autentisks priekšstats par Prāgā ap 1900. gadu runāto vācu valodu atklājas tikai līdz ar 1982. gadā S. Fischer izdevniecībā (Frankfurte) uzsāktajām publikācijām “Kritische Kafka-Ausgabe”, kurā parādītas visas Kafkas tekstos veiktās izmaiņas – viņa un arī redaktoru labojumi. Savā literārās rakstīšanas procesā, kam bijis raksturīgs ātrums, straujums, spontanitāte, bet galvenokārt emocijas un ekstāze, Kafka nepamanīja un mierīgi pieļāva pārrakstīšanās kļūdas. Kafkas mutvārdu valodas lietojums atstāj skaidras pēdas turpat veiktajos teksta labojumos, atklājot tekstu tā tapšanas stāvoklī (in statu nascendi).


Pamatojoties uz šo teksta kritikas bāzi, bija iespējams apkopot Kafkas vācu valodas gramatiskās kļūdas prozā un formāli rekonstruēt viņa ikdienas valodu. Lai sagrupētu autogrāfā atkārtoti sastopamās īpašās formas un iedalītu tās pie konkrēta valodas avota (dialekts, jidišs, čehu valoda), tika apvienotas dažādas valodniecības apakšnozaru metodoloģiskās pieejas: kontrastīvā lingvistika, kas analizē pierakstīto mutvārdu vācu valodu, pieļaujot dialektu modeļu pārņemšanu; dialektoloģija, kas šajā procesā balstās uz gramatiku, vārdnīcām un valodu atlantiem par vācu dialektu apgabaliem; un interlingvistika, kas pēta (kolektīvo) stabilu vienas valodas elementu iesakņošanos valodā. Turpmākajā posmā tika izmantots Ulriha Amona (Ulrich Ammon) standarta valodas modelis, lai novērtētu, vai Kafkas prozā identificētie reģionālie varianti pieder vienam reģionālajam valodas (Austrijas, Bohēmijas, Prāgas) standartam vai arī tos nebija pieņemts lietot rakstu valodā. Šim nolūkam tika pārbaudīts, vai tie ir atrodami mūsdienu uzziņu avotos (gramatikā, vārdnīcās, izdevniecību vadlīnijās, dienas laikrakstos, daiļliteratūrā).

“AUSTRUMCENTRĀLĀS BAVĀRIJAS PILSĒTAS DIALEKTS AR VĪNES IZLOKSNI”

Lielākā daļa Kafkas lietoto apvidvārdu (55 no 103 tipiem) ir cēlušies no dialekta. Kafku varētu identificēt kā austrumcentrālās Bavārijas pilsētas dialekta runātāju ar Vīnes izloksni. Uz to norāda galvenokārt izrunas īpatnības, no kurām dažas attiecas uz visiem augšvācu dialektiem, bet citas tikai uz Bavārijas dialektiem vai pat tikai Vīnes dialektu, piemēram, “e” neizrunāšana priedēkļos ge- un be- (glüftet, weggangen, bhandeln); noapaļoti izrunāts “ö”, “ü” un “eu”: “meglich” (möglich), “Thier” (Tür), “trei” (treu); b/p-, g/k- un d/t- samainīšana: “Bult” (Pult), “glein” (klein), “Schulder” (Schulter); “l” izkrišana (vokalizācija) pēc patskaņa: “sebst” (selbst), “Wöbung” (Wölbung), “fühten” (fühlten); un “ei” monoftongizācija uz “ä” [ɛ:]: “Brete” (Breite), “Gereztheit” (Gereiztheit), “Feenheit” (Feinheit). Arī Kafkas vācu valodas morfoloģijā ir daudz dialektismu: personas vietniekvārdi “i” (ich) un “mir” (wir), artikulu formas “a” (ein, eine), “dee” (die) un “dees” (das), kā arī tādas darbības vārda formas kā “rucken” (rücken), “ziegen” (ziehen) und “gekennt” (gekannt) spilgti atklāj Kafkas primārās valodas iezīmes. Kafka, kurš jaunībā pats sev piedēvēja vācu valodu ar “austriešu kolorītu”, acīmredzot patiešām bija “austrofons”.

JIDIŠA UN ČEHU VALODAS ĪPATNĪBAS

Kafkas vācu valodu ietekmēja arī jidišs: 26 % no visiem reģionālismiem ir pierādījums, ka fonētikas jomā tos var attiecināt uz bijušo Prāgas ebreju valodu. Pirmām kārtām tā ir zīmīgā atšķirība, vārdu sākumā s vietā rakstot z un w vietā – f; Kafka, iespējams, rakstīja “Zache” (Sache), “zondern” (sondern) un “Zessel” (Sessel), “Färme” (Wärme), “fissen” (wissen) un “fickelte” (wickelte); skaņu “pf” viņš izrunāja kā “f” vārda sākumā un kā “p” vārda sākumā un beigās: “Fosten” (Pfosten), “Ferd” (Pferd) un “kramphaft” (krampfhaft). Morfoloģijā nepierastas ir jautājamā vietniekvārda “wer” (“kas?”) datīva formas: “Um wem es sich handelt?” (“Par ko ir runa?”), “Wem suchst Du?” (“Ko Tu meklē?”); un Kafkas vienpusējais priedēkļa “her-” lietojums saliktajos virziena apstākļa vārdos arī seko jidiša valodas modelim: “Jetzt wäre ich bald herausgefallen” (jidišā aroys: ārā/uz ārpusi). Šajā ziņā Kafka necentās izveidot pats savu literāro stilu, kad viņš pārņēma “vācu valodu, kas mums vēl aizvien skan ausīs no mūsu nevācu mātēm”. Šie no jidiša pārņemtie lietojumi ir tie nedaudzie relikti, kas acīmredzot vēl bija dzīvi Prāgas vācu-ebreju aprindās ap 1900. gadu un kurus Kafka jau bērnībā pieņēma kopā ar sev apkārtējiem vāciešiem. Kā etnolekta daļa tie dokumentē pēdējo valodas maiņas posmu Bohēmijas ebreju vidū 19. gadsimtā un piešķir Kafkas “austrofonijai” “rietumu jidiša akcentu”.


Čehu valodas modeļi galvenokārt ir sastopami sintaksē. Čehu valodā neesoši vārdu veidi, piemēram, artikuli, šeit vairākkārt ir izlaisti: “bei Tür”, “durch Labyrint”, “auf Ofenbank”; tāpat darbības vārda nenoteiksmes konstrukcija ar “zu”: “ob es richtig war, so handeln”, “sie suchten einander zurückdrängen”, “er scheint ihn gar nicht gelesen haben”. Šādi lingvistiski kontrastīvās normas pārkāpumi ir tikpat raksturīgi čehu vācu valodas runātājiem kā Kafkas svārstības starp prievārdiem “an” un “auf”, kas čehu valodā sakrīt ar ekvivalentu “na”: “an/auf der Decke hängen”, “an/auf die Türe schlagen”, “etwas an/auf etwas hängen”. Arī šie vācu-čehu valodas saskares piemēri jau bija integrējušies Prāgas vācu valodas ikdienā, kad Kafka sāka socializēties savā dzimtajā valodā. Daži no šiem piemēriem parādās standarta reģionālajā valodā, jo tos var atrast arī Prāgas ikdienas presē vai daiļliteratūrā. Tādējādi ir izdevies arī pierādīt, ka Prāgā pastāvēja īpašs vācu valodas standarts, kas reizēm novirzījās no oficiālā Austrijas rakstības standarta.

KAFKAM “PAŠA SAVA AUGŠVĀCU VALODA”

Tieši Prāgai, Bohēmijai un Austrijai raksturīgie standarta reģionālismi skaidri parāda, ka Kafka bija gatavs pielāgoties Vācijas valodas standartam. Piemēram, izdevniecība Kurt Wolff Verlag (Leipciga) laboja frāzi “vergessen an (+ Akk.)” (“Pārvērtības”, 1915) un izdošanas procesā tas rezultējās ar to, ka no viņa rakstiem vienlaikus izņēma (Austrijā standartizēto) konstrukciju: “er vergaß in der Aufregung an alles andere”.
Arī Kafkas strīds par “bis” ar viņa līgavu Felīci Baueri 1917. gadā beidzās ar to, ka, nespēdams pierādīt viņam pazīstamo priekšlaicīguma nozīmi pieļaujamību savienojumos ar saikli “bis” – “saskaņā ar Grimmu” –, viņš nekavējoties izvairījās no šī Austrijas pieņemtā standarta izmantošanas: “Der Laden leert sich und erst bis wenn er ganz leer ist, geht auch der Soldat” (“Veikals tukšojas, un tikai tad, kad tas ir pavisam tukšs, arī zaldāts iet prom” vai “Veikals paliek tukšāks, un tikai līdz tas ir pavisam tukšs, aiziet arī zaldāts”). Tomēr par to, ka viņš ne vienmēr uzskatīja augšvācu valodas vadlīnijas par neaizskaramām, liecina Prāgā lietotā indefinīta “paar” (“daži”) izmantošana, kas lietots ar nulles artikulu: “auf paar Minuten”, “nur paar kurze Fragen”. Lai gan Kafka akceptēja izdevēju papildinājumus ar artikuliem “Pārvērtības” tekstā, viņš neļāva tiem ietekmēt savu turpmāko valodas lietojumu. Šeit “smalkā valodas izjūta”, kas tika piedēvēta Prāgas vāciski rakstošajiem ebrejiem, ņēma virsroku, atzīstot, “ka vācu valodā tā īsti dzīvo tikai dialekti un bez tiem vēl tikai pati augšvācu valoda”.