Intervija ar Volfgangu Hantelu-Kvitmani
Ar Kafku uz dīvāna

Krīzes situācijās palīdz spēja identificēties ar citu pieredzes stāstiem. Tāpēc Hamburgā strādājošais pāru un ģimeņu terapeits profesors Dr. Hantels-Kvitmanis (Hantel-Quitmann) labprāt atsaucas uz Franci Kafku. Šajā intervijā viņš skaidro, kā literatūra var palīdzēt atrisināt mūsu problēmas un kāpēc tomēr ir labi, ka Kafka savulaik netika apmeklējis terapeitu.
 

Franciska Štrasere

Hantela-Kvitmaņa kungs, vai atceraties, kad pirmo reizi lasījāt Kafku?

Mana pirmā izlasītā grāmata bija "Metamorfoze", ko lasījām skolā un kas tik precīzi raksturoja manas izjūtas pubertātes laikā. Pusaudža vecumā rodas pārvērtības, kuras nav izskaidrojamas, dažkārt liekot justies kā Gregoram Zamzam, kurš pēkšņi bija kļuvis par vaboli, iesprostots pats savā ķermenī, kas viņam bija svešs, bet ar kuru nācās dzīvot. Dominējošā sajūta bija līdzjūtība pret būtni, kura cieš.

Kā jums radās ideja savā psihologa darbā pievērsties Kafkam un viņa darbiem?

Kafka savos darbos pievēršas tādām dziļām jūtām kā šaubas, bailes, vientulība, kauns, vainas apziņa, bezspēcība, despotisms un ģimenes samezglojumi. Jūtas mūsdienās ir modernās psiholoģijas centrā, un diez vai es varētu iedomāties kādu citu autoru, kurš šīs jūtas būtu aprakstījis tikpat intensīvi kā Kafka. Man viņš ir cilvēktiesību rakstnieks, jo radikāli, bez jebkādas sentimentalitātes ieņem upuru perspektīvu.

Jūsu 2021. gadā Klett-Cotta izdevniecībā publicētā grāmata saucas "Kafkas bērni. Izpratne par eksistenciālo cilvēku attiecībās”. Cik lielā mērā mēs visi esam Kafkas bērni?

Mēs visi pazīstam šīs jūtas un lielākā vai mazākā mērā to dēļ ciešam. Šajā ziņā Kafkas darbi ir pārlaicīgi. Pašam Kafkam nebija bērnu, bet mēs visi esam viņa bērni garā un savās pārāk cilvēciskajās emocijās.

Kafka tomēr nebija tāds pesimists, kādu viņu bieži attēlo. Romānā "Amerika" viņš stāsta par sešpadsmitgadīgu jaunieti, kurš tiek izstumts no ģimenes, jo viņu pavedina aukle, kā rezultātā viņai iestājas grūtniecība. Šis Dirks Rosmans ir īsts Sīzifs, kurš saņem daudz nepelnītu dzīves belzienu, bet vienmēr atkal ceļas un turpina iesākto. Šodien viņu varētu raksturot kā rezistentu. Un vēl viena piezīme: Kafka bija humorists, liels Čaplina un slepstika, farsa cienītājs. Atcerieties kaut vai ainu “Procesā”, kur pa kāpnēm augšupejošie juristi tiek vairākkārt sisti un grūsti lejā – visīstākais slepstiks.

Kā literatūra var palīdzēt risināt mūsu problēmas?

Ļaudis lasa grāmatas, jo tajās ir aprakstīti cilvēki, attiecības un jūtas, kaut arī citādā kontekstā nekā viņu pašu dzīvē. Mēs identificējamies ar grāmatu varoņiem un tādējādi piedzīvojam savu jūtu attīrīšanos, kas jau sengrieķu traģēdijā tiek saukta par katarsi. Grāmatas drošajā telpā mēs varam paskatīties uz sevi it kā no malas, tā mainot perspektīvu skatījumam uz personīgo eksistenci.

Sarežģījumi rodas, meklējot risinājumus – mums ir citi risinājumi nekā grāmatu varoņiem. Tomēr šādā veidā paplašinās mūsu rīcības telpa, papildinot un dažādojot izvēles iespējas. Parasti gan tās neaizstāj terapiju, jo mūsu pašaizsargāšanās instinkts bloķē ar bailēm un konfliktiem saistītas pārmaiņas. Tā ir atšķirība starp grāmatu un terapiju.
 

Kāda ir rakstīšanas loma jūsu pacientu un paša Kafkas psihisko krīžu pārvarēšanā?

Dažkārt terapijas sesijās es cilvēkiem iesaku rakstīt vēstules saviem partneriem, vecākiem un bērniem – mierīgi apsēsties, formulēt savas domas, pārdomāt par sevi un citiem, nemēģinot iegrimt strīdos, kas parasti beidzas ar apsūdzībām, atkārtošanos un strupceļiem. Un vēstules var rakstīt arī cilvēkiem, kuri jau ir miruši. Kafkas “Vēstuli tēvam” es bieži iesaku arī dēliem, kuriem ir grūtības ar autoritāriem tēviem.

Kafka pats bija spiests rakstīt, viņam nebija citas izvēles. Rakstot viņš mēģināja pārvarēt pats savas personīgās krīzes. Viņa problēmas ar tēvu “Vēstulē tēvam”, sajūta tikt bez iemesla apsūdzētam “Procesā”, atstumtības sajūta “Pilī”, vēlme uzvarēt badu “Bada māksliniekā” utt. Rakstot Kafka veidoja savas attiecības, tā rodot iespēju paust savas jūtas no attāluma. Tā tas notika neskaitāmās vēstulēs Felicei Bauerei, un rakstīdams viņš iemīlējās Milenā Jesenskā.

Kādu padomu jūs labprāt dotu Francim Kafkam, ja viņš ierastos jūsu praksē?

Tas ir lielisks jautājums. Tas būtu atkarīgs no tā, kad un ar kādu vēlmi viņš pie manis būtu vērsies. Agrīnā ģimenes terapijā vajadzētu runāt par Kafkas attiecībām ģimenē, ne tikai par viņa autoritāro un despotisko tēvu, kurš liedza viņam atzinību, tajā pašā laikā arvien vairāk pieprasot to sev, bet arī par māti, kura ļāva tēvam darīt, ko viņš gribēja, un reti kad bija kopā ar bērniem. Kafkas māsa Otla bija Kafkas glābšanas riņķis krīzes situācijās; savā vientulībā viņš ģimenē vienmēr izjuta saikni ar māsu. Palīdzība būtu bijusi vajadzīga visai ģimenei, ne tikai nabaga Francim.

Ja viņš vēlāk būtu nācis viens, svarīga tēma noteikti būtu bijusi viņa šaubas par sevi, iekšējā nedrošība, vientulība un bailes. Un visbeidzot, bet ne mazāk svarīgi – viņa pāra attiecībās terapija noteikti būtu palīdzējusi Kafkam risināt tuvības un distances problēmas, viņa bailes no seksualitātes, viņa ambivalento vēlmi pēc bērniem, viņa bailes pašam kļūt par tēvu utt. Vislielāko atklātību un godīgumu viņš noteikti panāca partnerattiecībās ar Milenu, arī tāpēc, ka viņa pati bija tik konfrontējoši atklāta; viņiem abiem noteikti pienāktos sniegt lielu palīdzību. Viņiem bija vienlīdzīgas intelektuālas attiecības, taču vienmēr pastāvēja draudi, ka viņi nogrims kopā kā divi slīcēji, kas turas viens pie otra.

Kafka visu mūžu pretojās terapijai. Ja viņš tā nebūtu darījis un terapija būtu noritējusi veiksmīgi, mums, iespējams, nāktos iztikt bez grandioza ieguldījuma pasaules literatūrā. Tādēļ šai ziņā ir labi, ka viņš neapmeklēja psihoterapeitu.