Seksualitāte
Gultā ar Kafku

Par Franca Kafkas grūti izprotamo attieksmi pret seksualitāti ir daudz spekulēts un spriests. Lai šis jautājums kļūtu nedaudz skaidrāks, mēs ielūkojāmies viņa vēstulēs un uzklausījām ekspertu viedokli.

Viktors Millāns (Víctor Millán)

“[...] bet citādi man tik ļoti vajadzīgs kāds, kas tikai mīļi pieskartos, ka vakar es biju viesnīcā pie priekameitas. Viņa ir pārāk veca, lai vēl būtu melanholiska, tikai viņai ir žēl (kaut arī tas viņu nepārsteidz), ka cilvēki pret palaistuvēm nav tik laipni kā pret sievietēm, ar kurām ir attiecībās. Es viņu nemierināju, jo arī viņa mani nemierināja.”

Šis ir fragments vienā no vēstulēm, ko Francs Kafka rakstīja savam draugam un vēlākajam izdevējam Maksam Brodam (Max Brod). Tajā Kafka stāsta par publisko namu apmeklēšanu un prostitūtu pakalpojumu izmantošanu, kas, kā zināms, viņa dzīvē bija ikdienišķa parādība. Uz šī pamata Prāgas rakstnieka attieksme pret dzimumattiecībām un seksualitāti arvien no jauna ir izpelnījusies komentārus un dažādu teoriju izvirzīšanu.
Pēdējās desmitgadēs ir izskanējušas dažādas varbūtības: Kafka varētu būt bijis gejs –mūsdienās tas gan ir mazāk populārs pieņēmums –,viņam varētu būt bijušas īpašas vēlmes vai nepatika un dīvainas, pat neirotiskas attiecības ar sievietēm. Bet vai mēs kaut ko zinām patiešām droši?

Kafkas lielākās biogrāfijas (trīs sējumos) autors Rainers Štahs (Reiner Stach) apgalvo, ka rakstnieks krasi nošķīra sievietes ar patiesām jūtām no sievietēm bez jūtām, un ka pret pirmajām viņš izjutis sava veida cieņu, kas lika viņam tās pilnībā nesaistīt ar seksuālajām dziņām.

Ambivalentas attiecības ar sievietēm

“Neirotiskiem vīriešiem ir raksturīgi, ka sievietes viņi iedala divās grupās – seksuāli iekārojamās sievietēs un mīlestības cienīgās sievietēs. Īsāk sakot: māte un prostitūta,” raksta biogrāfs savā trešajā sējumā.
Daži apgalvo: Kafkam esot bijis bail no saistībām. Felīce Bauere (Felice Bauer) bija Kafkas lielā mīlestība, un lielā attāluma dēļ viņu attiecības tika uzturētas ar vēstuļu starpniecību. Vienā no 1913. gada vēstulēm Francs viņai atzinās: “Manas patiesās bailes – neko sliktāku nav iespējams pateikt vai dzirdēt – ir tādas, ka tu man nekad pa īstam nepiederēsi.” Lai gan drīz pēc tam viņš Felīci bildināja, laulība tā arī netika noslēgta.

Šī aizdomu pilnā attieksme daļēji atspoguļojas Georga tēlā stāstā “Spriedums”, kurš neilgi pirms laulībām iekrīt bezcerīgā prātuļošanā. Tas viss runā par labu Štaha viedoklim, lai gan arī tas ir izpelnījies kritiku. Štaham visvairāk tiek pārmests, ka viņš ir pārāk kategorisks savos secinājumos par Kafkas jūtām.

Elīza Martinesa Salazara (Elisa Martínez Salazar), Saragosas Universitātes vācu filoloģijas pasniedzēja un eksperte par Kafkas darbu ietekmi Spānijā, cenšas mazināt viņa seksuālās dzīves analīzei piešķirto nozīmīgumu.
“Ja tas kādreiz ir izraisījis interesi, tad, manuprāt, pateicoties bagātīgajam autobiogrāfiskajam materiālam (dienasgrāmatas un vēstules), kas saglabājies, un Kafkas spējai analizēt sevi. Tas bija ļoti pateicīgs materiāls psihoanalītisko pieeju praktiķiem. Tas noteikti saistīts arī ar kontrastu starp tādu ķermenisku un intīmu aspektu kā seksualitāte un idealizēto Kafkas tēlu, par ko mums jāpateicas viņa draugam Maksam Brodam,” saka Martinesa Salazara.

Viņa pauž arī savu viedokli par Baueres un Kafkas epistulārajām attiecībām, kas dažkārt ir ļoti divdomīgas un pretrunīgas: “Šodien rodas jautājums, kā Felīce Bauere varēja tik ilgi izturēt psiholoģisko svārstīšanos, kam viņu pakļāva Kafka ar savām vēstulēm. Viņš uzvedās kā dārznieka suns, kurš neēd kāpostus, bet arī negrib, lai citi tos ēd. Viņš nemitīgi pieprasīja no Felīces vēstules, bet vienlaikus pozicionēja sevi kā sliktu partiju un tādu, kurš spēj ielaisties tikai un vienīgi uz rakstīšanu. Šī pretruna padara skaidrāku iekšējo sašķeltību, kas nebija pilnīgi neapzināta. Beigu beigās Kafka pat sastādīja sarakstu ar priekšrocībām un trūkumiem, ko sniedz laulība.”

Kafka pārkāpj robežas, tomēr ir sava laika bērns

Tomēr, pat ja Kafka dzīvoja ar dilemmu, vai tas pamato to, ka viņš tik bieži gāja pie prostitūtām? Sigrida Servera (Sigrid Cervera) ir Barselonas Erotikas muzeja seksoloģe. Viņa uzskata, ka lai gan 20. gadsimta sākumā seksualitāte tika aplūkota analītiskāk, “tomēr mēs saskaramies ar laiku, kurā joprojām zēla un plauka morālas un reliģiskas represijas, uzsverot seksuālo attiecību bīstamību, tostarp saistībā ar seksuāli transmisīvajām slimībām, un kurā lepojās ar šķīstību, pretstatot to neķītrībai. No otras puses, publisko namu apmeklējumi bija izplatīta nodarbe daudziem – pat jauniem un pievilcīgiem – vīriešiem”. Te atkal sastopamies ar pretrunām.

Kafka arī gultā bija Kafka

Arī pāru psihologs Džordi Isidro Molina (Jordi Isidro Molina) ir analizējis Kafkas rakstīto un atklājis līdzības starp autora darbiem un viņa priekšstatiem par mīlestību un seksuālajām attiecībām. Daudzējādā ziņā Kafka bija neiespējamība: dihotomija un (jau atkal) pastāvīga pretruna. “Viņa dzīve noritēja starp iekāri un vainas apziņu, no vienas puses baudot seksuālas attiecības, bet pēc tam, šķiet, nožēlojot tās un, iespējams, izjūtot vainas apziņu. Viņa romānos atspoguļojas cilvēks, kas kā apsēsts tiecas pēc pilnības. Viņa darbi, īpaši “Pils” un “Process”, liecina, ka viņš bija apmāts ar vajadzību pēc kontroles un vienlaikus ar vēlmi pēc brīvības." Arī šajā gadījumā, tāpat kā viņa attiecībās ar sievietēm, tie ir divi pavisam pretēji apvāršņi.

Kafkas darbus daudzi uzskata par transcendentāliem, jo tie ir mūžīgs piemērs tāda cilvēka dualitātei, kurš dzīvo nemitīgā iekšējā konfliktā starp ilgām un nožēlu. Varbūt Kafka arī seksuālajā ziņā jutās kā kādu rītu pēc nemierīgiem sapņiem pamodies Gregors Zamza: kā cilvēks, kurš neatpazina pats sevi un nespēja citiem izstāstīt, kā viņš jūtas un ko patiesībā vēlas.