Kafka un sports
Lielais peldētājs
Ļaudis lielākoties pazīst Francu Kafku kā ģeniālu autoru, kas sarakstījis stāstus “Pārvērtība”, “Spriedums” un romānu “Process”. Citi atkal augstu vērtē viņa tekstus smalki izstrādātā jūtīguma dēļ. Taču daudzi Kafkas cienītāji nezina, ka Kafka bija viscaur miesisks cilvēks, Kafka bija ne tikai sportisks, Kafka bija īsts sporta entuziasts. Un – amizants fakts – Franca Kafkas radinieks Martīns Kafka (viņa vecvectēvs bija Franca Kafkas brālēns) trenē čehu valsts izlases komandu regbijā.
Benedikts Marija Arnolds
Francs Kafka devās garās pastaigās un pārgājienos, airēja laivu pa Vltavu un spēlēja tenisu. Aizmiršanos no nīstamā darba Kafka atrada „millerēšanā“. Ar šo jēdzienu divdesmitā gadsimta sākumā saprata tolaik modernu sporta veidu, kas bija nosaukts tā izgudrotāja vārdā. Dāņu sportists un vingrošanas treneris Jergens Pēters Millers tajā laikā uzrakstīja bestselleru “Mana sistēma”. Grāmatā viņš lasītājus iepazīstināja ar vingrojumiem un elpošanas vingrinājumiem, solot tiem: „Ja izpildīsiet šos piecpadsmit minūšu ilgos vingrinājumus katru dienu, tad būsiet labā formā un veseli!“
Kafka bija sajūsmā, kaismīgi „millerēja“ kopš 1910. gada katru vakaru gadiem ilgi – un, labu vēlot, uzstājīgi ieteica to darīt arī savām mīļotajām sievietēm. Kādā vēstulē Felīcei Bauerei viņš mēģinā to pamudināt: „Es Tev tuvākajā laikā nosūtīšu ‚Sistēmu sievietēm‘, un Tu sāksi katru dienu lēnām, sistemātiski, piesardzīgi, pamatīgi ‚millerēt‘ (Tu taču apsolīji, vai tad tā nebija?), man vienmēr par to ziņosi, tā Tu man sagādāsi lielu prieku.” Uzstājīgie ieteikumi nelīdzēja, Felīce Bauere galu galā nepakļāvās Kafkas eiforiskajai sajūsmai.
Kafkas dzīvē gan daudz nozīmīgāku vietu ieņēma cita fiziska nodarbe – peldēšana. Visu mūžu peldēšana bija viena no viņa lielajām kaislībām. Kā kontrasts nemīlamajai ikdienai darbā ieniršana un kustības ūdenī sniedza Francam Kafkam reti piedzīvotu brīvības izjūtu. Iespēja izpeldēties viņam bija tik ļoti svarīga, ka, devies ceļojumā, viņš vienmēr noskaidroja, vai galamērķī būs pieejama kāda peldvieta. Viņam bija gada abonements Prāgas Peldēšanas skolā Sofijas salā – to viņš izmantoja arī tad, kad jau bija slims ar tuberkulozi.
Kafkas pozitīvā attieksme pret peldēšanu pārsteidz, ja ieskatāmies viņa biogrāfijā. Tēvs regulāri ņēma līdzi mazo Franci uz “Civilo peldēšanas skolu” Mazā kvartāla krastmalā. Tur Kafku ģimenes galva, kas vēlāk esot nosaucis dēlu par nepeldētāju, mācīja mazajam Francam peldēt. Savā slavenajā “Vēstulē tēvam” Francs Kafka par to raksta:
„Atceros, kā mēs bieži izģērbāmies vienā kabīnē. Es – tievs, vārgs, trausls, Tu – spēcīgs, liels, plats. Jau kabīnē es sev likos nožēlojams un ne tikai Tavā, bet gan visas pasaules priekšā, jo Tu man biji visu lietu mērs. Kad mēs pēc tam iznācām ārā, ļaužu priekšā, – esmu pieķēries Tev pie rokas, mazs kaulu kambarītis, basās kājas pavisam nedroši skar raupjos dēļus, bailēs no ūdens trīcu, nespēju atdarināt Tavas peldu kustības, kuras Tu man ar vislabākajiem nodomiem, taču patiesībā padarot mani par apsmieklu, turpini rādīt priekšā – tad es biju ļoti izmisis, un šādi mirkļi lieliski parādīja, cik pareiza ir rūgtā pieredze, ko biju guvis dažādās jomās. Mazliet labāk es jutos, kad Tu reizēm noģērbies pirmais un es varēju palikt kabīnē viens un novilcināt briesmīgo kaunu, ko man nodarīja iziešana publikas priekšā, tik ilgi, līdz Tu beidzot nāci skatīties, kas noticis, un izdzini mani no kabīnes. Es jutos Tev pateicīgs jau par to vien, ka Tu manas mokas nemaz nemanīji, tāpat arī lepojos ar sava tēva augumu.“
Daudz mīklainākā veidā nekā “Vēstulē tēvam” peldēšanas tēmu Kafka uztver kādā tekstā, kas palicis tikai fragmenta formā. Ap 1920. gadu sarakstītajā prozas tekstā viņš stāsta par kādu vārdā nenosauktu olimpisko spēļu uzvarētāju, kas uzstādījis pasaules rekordu peldēšanā un tūlīt pēc tam aizvests uz viņa dzimto pilsētu, lai šo notikumu nosvinētu. Tur viņš piedalās viņam veltītās svinībās, turklāt peldētājam ātri kļūst skaidrs, ka viss, kas ir īstenībā, pārvēršas savā pretmetā: viesi runā viņam nesaprotamā valodā, un arī dzimtā pilsēta piepeši vairs nav viņa dzimtā pilsēta. Olimpisko spēļu uzvarētājs sāk teikt runu un secina ne vien iepriekš minēto, bet arī to, ka patiesībā viņš vispār nemāk peldēt. Jau sen viņš esot gribējis to iemācīties, taču “nekad neesot radusies piemērota izdevība”.
Arī tas pieder pie kafkiskās vienlaicīguma loģikas, ka peldētāja tēls reizē ir jaunais olimpiskais rekordists peldēšanā un tajā pašā laikā nav: „[…] man pieder rekords, esmu atbraucis uz savu dzimteni, mans vārds ir tāds, kādā jūs mani saucat, tiktāl viss ir pareizi, taču tālāk vairs nekas nav pareizi, es neatrodos savā dzimtenē, es jūs nepazīstu un nesaprotu.”
Teksts piepeši beidzas “lielā peldētāja” – tā viņš sākumā tiek saukts – runas vidū. Kafkam pašam peldēšana kļuva par dzīves nepieciešamību. Vēl neilgu laiku pirms nāves viņš ar grūtsirdīgām skumjām atcerējās mirkļus “Civilajā peldēšanas skolā”. Droši vien nekas cits viņam nesniedza iespēju justies patiesi brīvam. Kad ārsts viņam kādu dienu, kad viņš sūdzējies par sirdi, iesaka uz kādu laiku pārtraukt nodarbības, viņš raksta Felīcei Bauerei: „… nepeldēt – tas nav iespējams“.