Francs Kafka
Literārs mērnieks?

Daudzveidīgo lauku dzīvi Francs Kafka – ierēdnis un pacients, rakstnieks un cilvēks – visnotaļ pazina un tvēra laukos redzēto ar prātu. Viņa darbos sastopam daudz ciema un lauku dzīves ainu un stāstījumu par lauku dzīvi. Ko mēs no tā varam secināt un kā tas saistās ar tā laika domāšanu un ar straujus apgriezienus uzņemošo moderno laiku?

Marks Veilands

Lauku idille?

Var apgalvot, ka Kafka no personīgās pieredzes labi pazina dažādās lauku dzīves puses, kuru atšķirības mūsdienās kļūst arvien redzamākas: lauku teritoriju izmantošanu tūrismam, tehniskiem un rūpnieciskiem mērķiem un nomaļās, ar smagu darbu uzturētās zemnieku saimniecības. Arī Prāgai, kas tajos laikos daudziem vēl skaitījās province, piemita kaut kas ļoti lauciniecisks, gan ārējā veidolā, gan pilsētas dzīvē; jau bijušo laucinieku masas, kas bija pārcēlušās dzīvot uz pilsētu, bija atnesušas sev līdzi laucinieku pieredzi. Arī par to, par lauciniecisko pilsētā, savā īpašā veidā stāsta Kafkas teksti. Atcerēsimies slaveno “laucinieku“ stāstā “Likuma priekšā” un tēvoci “Procesā”, kas pavisam skaidri parādās kā “gars no laukiem”.

Kafka pazina lauku dzīvi tās dažādībā – no paša izbraukumiem un ceļojumiem, no vasaras atpūtas un uzturēšanās kūrortos, taču arī no komandējumiem uz industrializētajām Ziemeļbohēmijas provincēm, kuros devās kā Strādnieku nelaimes gadījumu apdrošināšanas sabiedrības ierēdnis, un nedrīkstam aizmirst arī ģimenes atmiņas par lauku dzīvi Osekā, ciemā, kur meklējami Kafkas ģimenes pirmsākumi. Par to varam lasīt slavenajā “Vēstulē tēvam”.

Tāpēc Kafkas tekstos lauku ainas un stāstījumi par laukiem vairs nav gluži tik skaidri, kā to bieži iztēlojamies (arī Kafka iztēlojās) ikdienā: nav atrodama ne vienkāršība, ne pārskatāmība, un, protams, nav romantizētas idilles, kas kā pretstats kompensētu “Moloha pilsētas” eksistenci. Kafkas teksti rada un sniedz lasītājam alternatīvu skatījumu uz lauku teritorijām – tas gan toreiz nesaskanēja, gan tagad nesaskan ar kultūrvēsturiski ierasto uztveri un kultūras attīstības gaitā iemācīto, ka laucinieciskajā jāsaskata modernās dzīves pretmets. Jau agrīnajos stāstos “Kādas cīņas apraksts” un “Gatavošanās kāzām laukos”, kas palikuši nepabeigti un atrodami vairākos variantos, autors gan eksplicīti, gan implicīti vēršas pret jau par klasisku kļuvušo priekšstatu, ka dzīve laukos ir romantiska.

“Kādas cīņas aprakstā” stāstītājs pirmajā personā, kas netiek nosaukts vārdā, bēg no pilsētas sabiedrības un kopā ar kādu paziņu pastaigājas pa Prāgas ielām (starp citu, šis ir viens no pavisam nedaudziem tekstiem, kuros Kafkas dzimtā pilsēta tiek tieši pieminēta). Viņi iet pa Ferdinanda ielu (tagadējo Tautas ielu), iet pa Franciskāņu krastmalu gar Vltavu, uz brīdi iegriežas Kārļa ielā un tad iet atpakaļ pāri Kārļa tiltam uz Petršīnu. Te tekstā blakus cīņai, kas minēta virsrakstā, sākas otra cīņa starp stāstītāju un, iespējams, autoru. Tā ir cīņa starp “reālistiskas” un “romantiskas” pasaules uztveres un pasaules aprakstīšanas priekšstatiem un prasībām. Ne jau nejauši tas notiek kādā zīmīgā vietā – pārejā no pilsētas teritorijas lauku ainavā, šī pāreja nes sev līdzi arī jaunu dzīves pieredzi. Jo piepeši stāstītājs atrodas telpā, kas paklausa viņa poētiskajam radīšanas spēkam un ļauj sevi veidot tā, kā viņš to vēlas. Lielceļu kāpums viņam patīk; tad nu viņš liek tiem kļūt vēl akmeņainākiem un stāvākiem. Kustības vakarā nāk par labu veselībai, tad nu viņš liek sacelties spēcīgam pretvējam. Viņam patīk egļu meži, tā nu viņš iet cauri egļu mežiem. Lauku telpa nonāk stāstītāja rīcībā un kļūst pārvaldāma. Taču tas neturpinās ilgi.

Arī teksts “Gatavošanās kāzām laukos” stāsta par ceļojumu (šoreiz gan ļoti negribētu) no pilsētas uz laukiem, un šis teksts ir ne vien kodīga satīra par romantisku jūsmu, bet arī vēstī par mēģinājumiem lauku telpu apgūt un pārvaldīt tehniski, ekonomiski un ar infrastruktūru. Tekstā vesels pulks tirgotāju tiek aizvizināts uz laukiem ar jauno laiku pašu ievērojamāko braucamrīku – vilcienu; un lasītāji var vērot viņu izturēšanos ļoti šaurā telpā – vagonā, tā aprakstīta gandrīz etnogrāfiski. Tomēr arī šeit drīz vien plusi mainās vietām ar mīnusiem. Piepeši un gandrīz vai nemanāmi Kafka pārmaina uz pretējo ierasto spēku samēru starp centru un perifēriju, starp pilsētu un laukiem – sociālajā, ekonomiskajā, tehniskajā un privātajā jomā. Jo vispārēji apgūtie lauki, kas parasti pakļaujas pilsētas spaidiem un tieši modernajos laikos tiek reducēti uz dažām nedaudzām funkcijām, piemēram, skatīti kā pārtikas, izrakteņu piegādātāji un atpūtas piedāvātāji, arvien izteiktāk atklājas kā spītīgi, ietiepīgi. Lauki izvairās no mēģinājumiem tos piesavināties un pārvaldīt, tie kļūst nepārskatāmi, neaptverami, nepārvaldāmi, pilsētai pār tiem vairs nav varas.

Amerika – Krievija – Ķīna – Špindlermīle

Lauku ainavas personāžiem ir pilnīgi netveramas, tās izvairās no skatiena un izvairās no to izmantošanas. Tās it kā dzīvo pašas savu dzīvi. Un tekstos tās iegūst savu literāru loģiku, kas ciemu un mazpilsētu pasaulēm, par kurām tiek stāstīts, liek izskatīties reizē svešām un tuvām. Reizēm parādās dzīvesstāstu impulsi, tad šie dzīvesstāsti tiek iepludināti tekstos vai iedvesmo to sarakstīšanu: piemēram, uzturēšanās kūrortā ziemā (“Pils”), tēvocis, kas strādāja par lauku ārstu (“Lauku ārsts”) vai, kā tiek pieņemts, nezināms mīlas sakars laukos (“Gatavošanās kāzām laukos”). Tomēr reizēm notikumi un to loģika ir tik līdzīgi sapnim, ka šķiet, tiem nav nekāda sakara ar reālismu, un tie strauji aiznes lasītājus prom no šīs pasaules, tāpat kā abi zirgi aizrauj prom lauku ārstu. Literāro lauku īpašo loģiku atrodam Amerikas plašumos (romāna “Bezvēsts pazudušais” nodaļā “Lauku māja Ņujorkas tuvumā”, kā arī tā sauktajā “Oklahomas dabas teātrī”), Krievijā (“Atmiņās par Kaldas dzelzceļu”) un Ķīnā (“Būvējot Ķīnas mūri” un “Noraidījums”). Šī loģika savādā veidā nav saistīta ar laiku un vietu, jo parasti netiek minētas konkrētas ģeogrāfiski lokalizējamas topogrāfijas, kā arī netiek lietoti dialekti un sociolekti, un teksta darbībai nav vēsturiska fona.

Tieši realitātes un sapņa sajaukuma dēļ Kafkas laukos gūtajai pieredzei ir būtiska loma, lai rastos viņa darbi, kuros literārā puse un apkārtējās vides puse ir nešķirami saistītas. Šī īpatnējā iekšējā literārā loģika ir atrodama arī Špindlermīlē, kur Kafka uzturas 1922. gada pavasarī, lai uzlabotu veselību, un sāk savu pēdējo romānu “Pils”. Iedvesmu Kafkam devis gadījums, ko viņš vēlāk izpušķojis un saasinājis,– Kafku viesnīcā reģistrē un sauc par Jozefu Kafku, un tas viņam atkal liek domāt par sava romāna “Process” galveno varoni Jozefu K. Te atkal tiek saausta kopā literatūra un dzīve, fikcija un īstenība, un tas notiek stāstā par kādu ciemu. Šajā stāstā satiekas laiks pirms mūsdienām (tradīcijās balstītā un homogēnā ciema sabiedrība) un modernais laiks (augstākajā mērā nepārredzamā birokrātiskā pils sistēma) un neatdalāmi saplūst kopā. Ciems kļūst, kā raksta Pēters-Andrē Alts savā 2005. gadā iznākušajā Kafkas biogrāfijā, par “hermētisku ierīcības telpu” – un tas, ņemot vērā literatūras vēsturi un kultūras vēsturi, nenotiek nejauši.

Vismaz kopš 19. gadsimta vidus, kad ciema stāstu literārais žanrs radās un ļoti ātri kļuva populārs, figurē imagināri ciemi kā izdomāti modeļi, kas pārskatāmā telpā rada ierobežotu mikrokosmosu un ļauj to apcerēt. Ciems romānā “Pils”, ņemot vērā iepriekš minēto, piedāvā vairākkārtu modeli, kas rāda, kā funkcionē sabiedrības: kā tajās cirkulē un darbojas zināšanas (un/vai baumas), kā tiek radīta un īstenota vara, kā izturas pret svešiniekiem un kā cilvēki vispār tiek padarīti par “svešiniekiem” – un tā tālāk. Literārie ciemi jāsaprot arī kā mazas laboratorijas, kurās un ar kuru palīdzību autori sasaista sociālajās, vēsturiskajās un tehniskajās transformācijās – kas tik bieži sastopamas tieši modernajos laikos – gūto pieredzi un gaidas no tām ar filozofiskiem, antropoloģiskiem un/vai dzīves redzējuma uzskatiem un teorijām un šķietami pārskatāmā un apgūstamā kontekstā eksperimentāli izspēlē, kas notiek, ja tas viss sastopas. Tas, ka arī šī modelētā ierīcības telpa, ko galvenais varonis K. romānā pastāvīgi mēra, nepakļaujas nekādiem mēģinājumiem to pārvaldīt, pieder pie Kafkas darbu radītajiem produktīvajiem impulsiem – un vienlaikus tie ir veduši un arī turpmāk vedīs pie arvien jauniem teritorijas ierīcības mēģinājumiem. Tāpēc jāatzīmē: uzmērīšanas darbi ne tuvu nav pabeigti.

Atzīmējot Franca Kafkas nāves 100. gadadienu, sērijā “Rurale Topografien” (Transcript-Verlag) tiks izdota grāmata “Landvermessungen – Franz Kafka und das Landleben” (“Uzmērījumi – Francs Kafka un lauku dzīve”).