Tomāšs Moravecs
Kam pieder Francs Kafka?

Jautājums, kam īsti pieder Kafka, pēdējo 100 gadu laikā ir nodarbinājis daudzu prātus – iespējams, pat vairāk nekā vajadzētu. 

Tomāšs Moravecs

Pirms dažiem gadiem kādā no Prāgas vecpilsētas līkumotajām ieliņām pēkšņi uzradās Francs Kafka. Augumā aptuveni trīs metrus garš, izgatavots no kartona, ar manāma sapīkuma izteiksmi sejā viņš noraudzījās lejup uz gājējiem. Rokās – krāsaina izkārtne, uz kuras vācu, angļu un krievu valodā bija rakstīts, ka tepat blakus var nopirkt vislabākos un tradicionālākos suvenīrus čehu galvaspilsētā. Jūs esat uzminējuši pareizi – runa ir par reklāmas baneri.

Kartona Kafka līkumotajā ieliņā mitinājās vairākus gadus, līdz kāds sociāli pārāk atbildīgs pilsonis (vietējie tādu dēvētu par “kasīkli”) pievērsa pašvaldības iestāžu uzmanību tam, ka tik nepiedienīgai reklāmai nav jāatrodas UNESCO aizsardzībā esošajā pilsētas centrā un ka tā tur pilnīgi un galīgi neiederas. Viņš jautāja, kurš, Dieva dēļ, atļāvis Kafkam apmesties uz šīs baroka laika mājas fasādes un nodarboties ar reklāmu.

Prāgas ierēdņi, kuri, maigi sakot, kopš Kafkas laikiem nav pārāk daudz mainījušies, sāka izmeklēt. Viņi atklāja, ka atļauja šim kafkiskajam reklāmas banerim nemaz nav izsniegta un ka trīs metrus garais Kafka tur ir pilnīgi nevēlams un, galvenais, stāv neatļauti. Tāpēc ierēdņi nosūtīja tuvējā veikaliņa – ar labākajiem un raksturīgākajiem Prāgas suvenīriem, kā apgalvots Kafkas reklāmā – īpašniekam pavēsti, kurā pieprasīja Kafkas reklāmas baneri nobāzt zem sava jumta vai vienalga kur citur prom no acīm. Jo ātrāk, jo labāk, un vislabāk, ja tā “lietiņa” pazustu nekavējoties.

Garais process pret Francu

Tā kā labu laiku nekas nemainījās, kādu dienu divi kārtībsargi klauvēja pie līkumotās ieliņas suvenīru veikaliņa durvīm un laipni, bet uzstājīgi jautāja, kāpēc tas “kartona monstrs” vēl joprojām rēgojas uz ielas.

“Tas ir jautājums, uz kuru grūti atbildēt,” veikala īpašnieks atbildēja, kasīdams pakausi, “es nevaru ņemt nost reklāmas baneri, jo tas nepieder man.”

Atbilde policistus izbrīnīja. Viņu arguments bija šāds: ja kāda veikala priekšā ir reklāma, kura to reklamē, tad var secināt, ka reklāma pieder šim veikalam. Veikala īpašnieks sacīja, ka šāds secinājums varētu rasties gan, bet tam vajagot juridisku apstiprinājumu, un, viņaprāt, kārtībsargi, ja tiem tīkot, varot tūlīt pat kartona Francu apcietināt, bet personiski viņam ar to neesot nekādas saistības, un viņš arī negribot, lai tāda būtu.

Izrādās, simt torņu pilsētā pat policijai nav tiesību Kafku tā vienkārši apcietināt. Vispirms pienākas uzzināt, kam tas īsti pieder. Tā kā atbildīgie kārtībsargi neuzzināja, kas ir īpašnieks, viņi padevās un atkal vērsās pie kompetentās iestādes, kura atsāka izmeklēšanu. Tā nevedās un galu galā nedeva nekādus īstus rezultātus.

Suvenīru tirgotājs noliedza, ka reklāmas baneris ir viņa īpašums vai ka tas kādreiz viņam būtu piederējis. Šo faktu nemainīja arī apliecinājumi, ka veikalnieks esot redzēts tīrām nost no tā ielas putekļus un baložu mēslus. Šo rīcību viņš izskaidroja kā altruismu no savas puses.

Beigu beigās jaukās iestādes – kura, starp citu, atrodas pavisam netālu no Franca Kafkas laukuma – pacietības mērs bija pilns. Tomēr faktiski trīs metrus lielo kartona Kafku nebija iespējams tā vienkārši aizvākt. Tas, ka īpašnieku nevarēja atrast, nenozīmēja, ka viņa nav vispār. Un tā Kafka tika deponēts uz kaut kādu tumšu Prāgas noliktavu un atstāts likteņa varā – iespējams, līdzīgi kā golems, mākslīgais cilvēks, kuram gadsimtiem ilgi nācās gulēt Staronovas sinagogas bēniņos. Kad reklāmkafku atradīs pēc simts gadiem, varbūt arī viņš būs leģendu apvīts tāpat kā golems.

Ar laiku Prāgā gan sāka stāstīt citu stāstu: jautru anekdoti par nekaunīgu kāda suvenīru veikaliņa īpašnieku, kurš gadiem ilgi nodrošināja bezmaksas reklāmu savām precēm un pamanījās palikt nesodīts.

Kāpēc mēs to tagad stāstām? Pretēji kartona Kafkam, uz kuru neviens nepieteicās, gandrīz visi apgalvo, ka viņiem ir kaut kādas tiesības uz īsto Kafku. Un šie “visi” nav tikai lasītāji; tā kā viņš ir ebreju izcelsmes vācu autors, turklāt vēl dzimis čehu galvaspilsētā Prāgā, Kafku par savējo uzskata daudzas interesentu grupas.

Slavenais austrietis

Jautājums, kam īsti Kafka pieder, ir nodarbinājis daudzu prātus – pat vairāk nekā vajadzētu. Piemēram, lielu ažiotāžu Prāgas kultūras aprindās izraisīja kāda pasena izstāde. Uz lielformāta paneļiem tika prezentēti vairāki desmiti slavenu austriešu, starp tiem arī Francs Kafka. Uz ziņkārīgiem (Prāgā teiktu: piekasīgiem) jautājumiem organizatori izskaidrojoši atbildēja, ka ar “austriešu” esot domāta Bohēmijas izcelsmes austriešu personība, savukārt “austrietis” būtu jāsaprot kā “austroungārs”. Un vēl tika piebilsts, ka tad, kad piedzimis Kafka – 1883. gada 3. jūnijā –, gan Prāga, gan arī Bohēmija piederējusi Austroungārijai. Tā un ne citādi galu galā esot rakstīts vēstures grāmatās. Fakts, ka vecā Austrija laikā, kad nomira Kafka, nevienam vairs neko nenozīmēja, un Kafka savu pēdējos sešus dzīves gadus bija Čehoslovākijas pilsonis, esot pavisam mazsvarīgs. Galu galā, tā vēl piebilda izstādes organizatori, Kafka esot nomiris Kīrlingā, Lejasaustrijā, tāpēc apzīmējums “austrietis” viņam noteikti pienākoties, kaut daži te mēģinot apgalvot pretējo.

Vācu valodā rakstošais autors

Arī Prāgas Gētes institūts nesen izbrīnīti rauca uzacis. Tam par iemeslu bija šāds gadījums: kāds jauks čehu skolotājs viesojās institūta ēkā Vltavas krastā, lai painteresētos, ar kādu tēmu te patlaban strādā un ko viņam te varētu piedāvāt. Tā nu skolotājs uzzināja ne tikai par iespaidīgo valodas kursu piedāvājumu, stipendijām un autorlasījumiem, filmu seansiem un citiem pasākumiem, bet arī par to, ka sakarā ar Kafkas nāves 100. gadadienu tiek gatavota liela programma.

“Kāda gan jums ir saistība ar Kafku?” skolotājs jautāja ar manāmu bažīgu izbrīnu balsī. “Viņš taču nebija vācietis!”

Nu, šī vārda šodienas izpratnē Francs Kafka varbūt nebija vācietis, tomēr šis jautājums mūs pārsteidza. Mēs Gētes institūtā nepretendējam uz Kafkas piesavināšanos sev un nekad mēs neļautu domu, ka viņš mums kaut kādā veidā varētu piederēt. Bet mēs, pats par sevi saprotams, atzīstam, ka slavenākais Prāgas vācu rakstnieks Gētes institūtam ir ne tikai darba tēma, bet arī sirdslieta. Galu galā vācu valoda Gētes institūtam ir tikpat svarīga, cik tā savulaik bija svarīga Francam Kafkam.

Bohēmiešu cionists

Likumsakarīgi, ka arī čehi apliecina uzticību savam tautietim Francam Kafkam. Tiesa gan, viņi parasti nesauc Kafku par čehu, bet dēvē viņu par bohēmieti. Un, lai gan ir iesakņojusies klišeja, ka Kafkas darbu pamatā ir autora konflikts starp vācu, ebreju un čehu piederību, čehi parasti lepojas ar savu Prāgas tautieti un uzskata viņu par vienu no savējiem. Bieži vien viņi neaizmirst norādīt, ka visi absurdi un peripetijas ar varas iestādēm, kas aprakstīti, piemēram, “Procesā”, raksturo tipisko Čehijas ierēdniecības spozmi, kas joprojām bieži sastopama Prāgā vēl mūsdienās (kā šī raksta sākumā). Arī uzvārds Kafkam ir čehu izcelsmes: saskaņā ar vispārpieņemto interpretāciju Kafka ir fonētiskais atveidojums čehu putna nosaukumam “kavka”, kas tulkojumā nozīmē „kovārnis“.

Un, protams, pastāv tieša saikne starp Kafku un ebreju kopienu, un ne tikai Prāgas ebreju kopienu. Lai gan Francs Kafka nebija viens no dedzīgākajiem sinagogas apmeklētājiem, viņš atzina jūdaismu un kādu laiku pat aktīvi aizrāvās ar cionistu idejām un vēlmi emigrēt uz Palestīnu, lai gan, iespējams, veselības, nevis reliģisku iemeslu dēļ. Tomēr nevar noliegt, ka Prāgas ebreju kopiena un Francs Kafka ir saistīti. Bet vai Kafka gribēja tai arī piederēt? Kaut ko viennozīmīgi apgalvot par šo jautājumu droši vien būtu pārdroši, patiesībā šķiet, ka Francam Kafkam pašam nebija atbildes uz šo jautājumu un viņš to meklēja visu savu mūžu. 1914. gada 8. janvārī viņš savā dienasgrāmatā rakstīja: “Kas man ir kopīgs ar ebrejiem? Man pat ar sevi nav daudz kā kopīga, un man vajadzētu nolīst kaktiņā, būt mierīgam, apmierinātam ar to, ka varu elpot.”

Tātad – kam pieder Francs Kafka? Nav apstrīdams tikai viens fakts: viņš nevēlējās, lai viņa darbs piederētu kādam citam, izņemot viņu pašu. Kafka savu vēlēšanos, 1922. gada 29. novembrī drudža laikā rakstīdams savam draugam Maksam Brodam (Max Brod), izteica vairāk nekā skaidri: no visiem viņa darbiem jāsaglabā tikai “Spriedums”, “Kurinātājs”, “Pārvērtība”, “Soda kolonijā”, “Lauku ārsts” un stāsts “Bada mākslinieks”. Visi pārējie darbi bez izņēmuma pēc viņa nāves jāsadedzina.

Makss Brods, kā zināms, neņēma vērā Kafkas pēdējo gribu. Līdzīgi to līdz pat šobaltdienai neņem vērā arī vācieši, čehi, austrieši un ebreji, kā arī līkumotās Prāgas ieliņas suvenīru veikala īpašnieks un visa pārējā pasaule. Viņi visi drukā, pārdod un (par laimi) arī lasa ne tikai Kafkas darbus, bet arī darbus par viņu. Pat simts gadus pēc Kafkas nāves ar slaveno Prāgas rakstnieku saistītie notikumi atgādina sacensību, kurās literatūrzinātnieki pēta pat visniecīgākās Kafkas dzīves detaļas. Bet vai tas nozīmē, ka Kafka pieder visiem? Zināmā mērā, iespējams, jā – tāds ir izcilu personību liktenis, pat tad, ja tās nav vēlējušās kļūt slavenas. Tomēr, ja Kafka kādam vispār pieder, tad pirmām kārtām – pats sev. Pat ja viņš pats, iespējams, par to šaubītos.