Politiskās sistēmas
Demokrātija – kas pie tās pieder?

Mūsdienās lielākā daļa pasaules valstu ir demokrātiskas, vismaz uz papīra. Bet cik demokrātiskas ir mūsdienu demokrātijas? Un ko tas vispār nozīmē – demokrātija?
 

Maike Rademakere

Starptautiskā politika bieži vien uzvedas kā liela ģimene – kad rodas problēmas un krīzes, (ģimenes) pārstāvji tiek sapulcināti un aicināti sēsties pie viena galda: tiekamies, mums ir jārunā. Tā, piemēram, regulāri notiek starptautiskas sanāksmes klimata pārmaiņu dēļ, un arī 2008. gada finanšu krīzes laikā viena pēc otras sekoja ārkārtas galotņu tikšanās. Savukārt 2021. gada decembrī, globālās Covid 19 pandēmijas laikā, ASV prezidents Džo Baidens pat aicināja cilvēkus uz virtuālu demokrātijas samitu. No 195 pasaules valstīm dalībai tika uzaicinātas 110 valstis – visas tās valstis, kuras ir demokrātiski veidotas ASV skatījumā.

Šī atlase izraisīja zināmu neapmierinātību: kāpēc tika iekļauta Polija – valsts, kuru ES Komisija tolaik asi kritizēja par tiesu sistēmas reformu, kā rezultātā samazinājās tiesu neatkarība? Un Brazīlija ar tās toreizējo labēji populistisko prezidentu Žairu Bolsonaro? Kāpēc starp iesaistītajām valstīm nebija NATO partneres Turcijas? Ķīna bija akceptējusi, ka tā pati nav uzaicināta, bet Taivānas dalība Ķīnai vairs nešķita pieņemama.

Izrādās, ka tas ir viens no konflikta aspektiem – kas ko uzskata par pietiekoši demokrātisku. Tā tas ir bijis no paša sākuma, un tā palicis līdz pat šai dienai. Demokrātija ir process, nevis produkts, un šis process ir pastāvīgā attīstībā.

Tautas valdība – bet kas ir tauta?

Demokratie ist ein Prozess – wer zum wahlberechtigten Volk gehört, wurde über die Jahrhunderte immer wieder neu ausgehandelt: March on Washington for Jobs and Freedom 1963 in den USA, dessen Teilnehmer*innen unter anderem gleiches Wahlrecht für alle forderten. | Foto (Detail): © Unseen Histories/Unsplash Pirmo soli, raugoties no mūsdienu rietumu skatpunkta, spēra grieķu valstsvīrs un aristokrāts Solons pirms aptuveni 2600 gadiem, kad viņš atņēma varu Atēnu aristokrātiem un viņu privilēģijas piešķīra turīgo iedzīvotāju "400 padomei", tostarp arī nedižciltīgiem iedzīvotājiem. No mūsdienu demokrātijas kā tautas varas definīcijas tas gan vēl bija tālu – nabadzīgāki cilvēki, sievietes un vergi padomē nepiedalījās. Turklāt Solona ideja par lielākas varas piešķiršanu vismaz daļai tautas jau pastāvēja arī citur: rietumģermāņu ciltīs šajā laikā nozīmīga politiska instance bija tautas sapulce, kas sastāvēja no karavīriem.

Tomēr kopš tā laika Grieķija tiek uzskatīta par demokrātijas šūpuli, kas mūsdienās ir plaši izplatīta politiskās pārvaldes forma. ASV prezidents Abrahams Linkolns 19. gadsimtā to raksturoja šādi: “Demokrātija ir politiska vara, kas nāk no tautas, tautas pašpārvalde un pārvalde tautas interesēs.“ Tomēr viņš pie tautas nepieskaitīja sievietes – viņas balsstiesības ieguva tikai 20. gadsimtā.

Būtība ir vērtības

Demokrātija kļuvusi arvien diferencētāka gan formas, gan satura ziņā: tas, kā tiek noteikta tautas griba, visas pasaules mērogā var izskatīties ļoti atšķirīgi. Visizplatītākā forma ir pārstāvības demokrātija – tauta ievēl, kam tiks piešķirta vara un kas veidos valdību. Tā var būt parlamentārā valdības sistēma, kā tas ir Vācijā ar tās partijām un spēcīgo Bundestāgu, vai prezidentālā sistēma, kā tas ir ASV, kur lielākā daļa varas pieder ievēlētajam prezidentam. Pastāv arī dažādas hibrīdformas.

Tomēr tikai forma vien nepadara valsti par demokrātisku. Ja tauta šādā veidā ievēl autokrātu, kurš pēc tam ierobežo būtiskas tautas tiesības, tad rezultāts ir nevis demokrātija, bet gan vēlēta diktatūra. Jo demokrātijas būtība ir tās vērtības, tās principi.

Šādā kontekstā demokrātijas pamatu veido brīvas un godīgas vēlēšanas. Būtiska nozīme ir arī varas dalīšanai, jo likumdošanas, izpildu un tiesu varas nodalīšanai jānovērš varas ļaunprātīga izmantošana. Tieši tāpat ir nepieciešama arī funkcionējoša tiesiska valsts – likumi, kas jāievēro visiem, tostarp politiķiem. Turklāt obligāti ir arī neatkarīgi mediji, tā sauktā "ceturtā vara". Ļoti svarīgas ir cilvēktiesības un to ievērošana.

Taču arī šeit nav vienas universālas standarta receptes. Ja, kā tas ir Beļģijā un Šveicē, plašsaziņas līdzekļus atbalsta valsts – vai tie ir neatkarīgi? Ja valsts pieļauj spīdzināšanu, tā pārkāpj cilvēktiesības – vai ASV ar savu Gvantanamo cietumu patiešām ir demokrātiskas? Vai arī, ja skatām principu, ka pastāv konstitūcija, piemēram, Vācijas pamatlikums, kā valstij un pilsoņiem saistoša reglamentējoša struktūra. Te nākas secināt, ka Lielbritānijā nav kodificētas konstitūcijas, kā tas ir gandrīz visās citās demokrātiskajās valstīs, bet saskaņā ar demokrātijas indeksu tā tomēr ir viena no demokrātiskajām valstīm – tāpat kā ASV, Beļģija un Šveice.

Demokrātiskākā valsts pasaulē

Vēlēšanas pašas par sevi neveido demokrātiju: kopš Trampa ēras ASV Demokrātijas indeksā tiek uzskatītas par "nepilnīgu demokrātiju". | Foto (Detail): © Samantha Sophia/Unsplash Šādu indeksu, kas sniedz orientāciju politisko sistēmu klasifikācijā, 2006. gadā pirmo reizi izstrādāja britu žurnāls The Economist. Tas nav vienīgais šāda veida indekss, taču to plaši izmanto un publicē katru gadu. Ar 60 jautājumu palīdzību 167 valstīs tiek pārbaudīti daudzi demokrātijas principi: Vai ir brīvas un godīgas vēlēšanas? Vai ir neatkarīgi plašsaziņas līdzekļi? Vai pastāv neatkarīga tiesību sistēma? Atkarībā no iegūto punktu skaita valstis tiek iegrupētas pilnīgā demokrātijā, nepilnīgā demokrātijā, hibrīdrežīmos un autoritāros režīmos.

Šī un citu indeksu augšgalā ir Norvēģija. Tādējādi tā tiek uzskatīta par demokrātiskāko valsti pasaulē. Bet, tā kā Norvēģijā ir arī karalis, tā ir parlamentāra monarhija. 2021. gada reitingā Norvēģijai seko Jaunzēlande un Islande. Vācija ir 14. vietā, bet pēdējā vietā ir Afganistāna.

Šis indekss arī norāda, kurā valstī ir uzlabojušās vai pasliktinājušās demokrātiskās vērtības. Rezultāti ir skumji: lai gan gandrīz puse pasaules iedzīvotāju dzīvo demokrātiskās valstīs (45,3%), tikai astoņi procenti dzīvo demokrātijā, kas tiek definēta kā pilnīga. Gandrīz 40 procenti pasaules iedzīvotāju dzīvo autokrātijā. Ar žurnālu The Economist saistītā analītiskā organizācija Economist Intelligence Unit, kas sastāda šo indeksu, žēlojas, ka attīstība stagnē.

Nevis mazāk, bet gan vairāk demokrātijas

Arī Vācijas eksperti ar bažām novēro, ka ticība un uzticība demokrātijai kā pārvaldes formai tik tiešām samazinās. Vēl pagājušā gadsimta 70. gadu sākumā iedzīvotāju dalība vēlēšanās Vācijā bija 91 %, bet pēdējās Bundestāga vēlēšanās tā bija aptuveni 77 %. Aizvien pieaugošais vardarbīgo uzbrukumu skaits, jo īpaši no labējo puses, labējo partiju jaunā popularitāte, neuzticēšanās klasiskajiem plašsaziņas līdzekļiem ir indikatori, kas liecina par šo eroziju, un trauksmes signāli politikai. Atbilstoši sociāldemokrātiskā Frīdriha Eberta fonda pētījumam ar demokrātiju Vācijā ir apmierināti mazāk nekā puse Vācijas iedzīvotāju. Uzticības trūkums ir īpaši izteikts finansiāli nelabvēlīgā situācijā esošo iedzīvotāju vidū.

Tomēr maldīgs būtu viedoklis, ka respondenti demokrātijas vietā dotu priekšroku autokrātijai. Viņi drīzāk vēlas pretējo: vairāk demokrātijas, vairāk tiešas līdzlemšanas politikā. Kritizēta tiek pārstāvības forma, turpretī tiešās demokrātijas ideja – gan referendumi, gan pilsoņu padomes vai līdzdalība budžetēšanā – daudzu iedzīvotāju vidū ir ļoti populāra.

Šī demokrātijas krīze notiek ne tikai Vācijā. Vairākas pieredzējušas Eiropas demokrātijas cīnās ar labējo partiju uzplaukumu, piemēram, Francija un Itālija. ASV līdz ar Trampa laikmetu ir ievērojami zaudējušas vērtējumu demokrātijas indeksā un tiek uzskatītas par "nepilnīgu demokrātiju".

Bet vai tādēļ atteikties no demokrātijas? Nekādā gadījumā. ASV prezidenta Baidena 2021. gadā organizētā demokrātijas samita noslēgumā vairākas valstis parakstīja vienošanos, ka intensīvāk veicinās demokrātisko institūciju darbību. ASV vēlas atbalstīt šādas iniciatīvas savā valstī ar miljoniem dolāru. Un nākamais demokrātijas samits ir plānots 2023. gada martā.