Ļaunums sabiedrībā
Uz dusmu viļņa

Vardarbīgās demonstrācijās sabiedrība bieži izlādē dusmas, kuru priekšvēstneši un pazīmes bija skaidri redzamas, bet mēs tās ignorējām.
 

Andrejs Bāns

Pašlaik mēs esam liecinieki interesantai, daudz apspriestai, bet maz izpētītai parādībai: nepārtraukti pieaugošām dusmām, ko uzkurina un zināmā mērā arī provocē tie politiķi, kas apdraud sociālā līguma pamatus. Brīvas vēlēšanas, kas ir liberālās demokrātijas pamatiezīme, pēdējā laikā pat Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs ar ļoti spēcīgu mandātu ir devušas varu personām, kam vienlaikus ir gan vēlme, gan spēja graut demokrātiju. Var teikt, ka šie politiķi prasmīgi “sērfo uz dusmu viļņa”.

Kādi ir iemesli šo destruktīvo dusmu apjoma pieaugumam pat labklājīgās sabiedrībās, kas jau paaudzēm ilgi nav piedzīvojušas karu? Lielu daļu atbildības var attiecināt uz interneta un īpaši sociālo tīklu “džungļiem”.

Sākums bija uzbrukums Kapitolijam

Vardarbība no divdimensiju sociālajiem tīkliem aizvien biežāk izšļakstās arī trīsdimensionālajā pasaulē. Spilgts piemērs tam bija uzbrukums Kapitolijam Vašingtonā, ko 2021. gada 6. janvārī sarīkoja nikns pūlis. Tā bija līdz šim nozīmīgākā šīs parādības izpausme, kurā Facebook un Twitter “tauta”, prezidenta Donalda Trampa fanātiskie atbalstītāji, kas līdz šim šķita eksistējam tikai virtuāli, parādījās nīstā ienaidnieka reālajā svētnīcā.

Demonstranti iebruka Kapitolijā pārliecībā, ka viņi “dara labu”, it kā ieņemtu sava veida mītisko Mordoru, tumšā valdnieka Saurona mītni. Viņus uz to vedināja neskaitāmi, cits citu apstiprinoši un savstarpēji pastiprinoši uzskati slēgtos viedokļu burbuļos, kurus atbalsta sociālo tīklu algoritmi. Uzbrukums Kapitolijam nepārprotami bija pieaugošo dusmu izpausme augsti attīstītajā pasaulē. Sociologs Zigmunts Baumans (Zygmunt Bauman), viens no mūsdienu nozīmīgākajiem domātājiem, to paredzēja vēl pirms savas nāves 2017. gadā, un tagad tas kļūst pilnībā redzams. Liquid evil, “plūstošais ļaunums”, kā to dēvēja Baumans, pēc viņa domām, var būt maldinošs, tas var izlikties par izpalīdzīgu draugu, kurā nevar saskatīt ienaidnieku. Tāpēc tas ir jāuzskata par “mīksto varu”, kas atšķirībā no “cietām” varām par savu pamatstratēģiju uzskata nevis apspiešanu, bet gan pavedināšanu.


Plūstošais ļaunums ir cieši saistīts arī ar tehnoloģijām, kurām vajadzētu būt mums noderīgām, t. i., “draudzīgām”, taču mēs ar šo platformu starpniecību bieži piedzīvojam apspiešanu vai vismaz pārmērīgu kontroli. Orveliskā Mīlestības ministrija, kuras uzdevums bija sūtīt cilvēkus karā par mieru, piespiest viņus mīlēt Lielo brāli un piedāvāt šķietami draudzīgu palīdzību, interneta un sociālo tīklu pasaulē vairs nav vajadzīga. Dažādās novērošanas metodes, izmantojot mūsu viedtālruņus, kredītkartes, saraksti e-pastā un Google meklētājus, sniedz tādas iespējas, par kādām slepenie dienesti (un Lielais brālis) nekad agrāk nebūtu varējuši pat iedomāties.

Tāpat kā visiem šķidrumiem, arī plūstošajam ļaunumam piemīt apbrīnojama spēja apiet visus šķēršļus. Tas plūst gar un ap tiem, iesūcas tajos, traucē tiem un izšķīdina tos. Tā rezultātā iegūto “maisījumu” plūstošais ļaunums iekļauj savā būtībā un tādējādi padara sevi spēcīgāku. Plūstošais ļaunums nav acīm redzams. Gadsimtiem ilgi tas bija sātans, kas ļaunumam kalpoja gan kā simbols, gan personifikācija – vai kā Mefistofeļa tēls Fausta sāgā, vai Volanda tēls Bulgakova romānā “Meistars un Margarita”. Šis velns iemiesoja “cieto” ļaunumu, kas ar tam piemītošo simbolisko loģiku iekaroja cilvēku dvēseles.

Cietais ļaunums – pretstatā mūsdienu plūstošajam ļaunumam – bija sava veida amorāli izdarīts un aktīvi īstenots ļaunums, kas iemiesoja nopietno apsolījumu, ka līdz ar šīspasaules dzīves beigām tiks atjaunota arī sociālā kārtība un vienlīdzība. Sātans bija dumpošanās un revolūcijas protagonists. Turpretī plūstošā ļaunuma varoņi cenšas atņemt cilvēcei sapņus, alternatīvus projektus un pretošanās spējas. Tādā veidā viņi kļūst par paklausības un pakļaušanās protagonistiem. Plūstošā ļaunuma varonis ir pavedinātājs, kas aiz sevis atstāj tukšumu, vilšanos vai nāvi.

Kur ir “vecais labais” sātans?

19. gadsimta beigās filozofs Frīdrihs Nīče rakstīja: “Dievs ir miris, un jūs esat viņu nogalinājuši, jūs esat viņu ieveduši savos tempļos.” Tādējādi “Antikrista” autors apstiprināja līdz šim zināmās un nežēlīgās pasaules polaritāti. Dievs varēja būt miris tikai tāpēc, ka viņš iepriekš bija pastāvējis. Šodien, vairāk nekā gadsimtu vēlāk, vairs nepastāv pat “vecais labais” sātans. Šturmējot ASV Kapitoliju, bet vēlāk arī demonstrāciju laikā pret koronavīrusa pasākumiem Eiropas valstīs vai pret atbalstu Ukrainai pēc Krievijas uzsāktā iebrukuma, eksplodēja dusmas, kuru priekšvēstneši un pazīmes jau iepriekš bija skaidri redzamas, bet kuras mēs vienkārši ignorējām. Tas ir pasauļu konflikts: no privātās sfēras caurumiem caur saviem monitoriem un viedtālruņiem plūstošā ļaunuma pārstāvji, kā raksta Baumans, izrāpās uz mediju slavas brīdi un pārtapa cietā ļaunuma spēkos.

Kā metafora mūžsenajai dilemmai par to, kas bija pirmais – vista vai ola, ir jautājums, vai viss iesākās no pilsoņu dusmām, kuras izvērtās šķietama mesijas atrašanā, vai arī šis viltus pravietis pastāvēja pirmais un izveidoja savu fanātisko – un dusmīgo – sekotāju kopienu. Abas atbildes ir pareizas. Neapmierināti cilvēki savas emocijas “novada” caur vēlēšanām, kurās viņi meklē līderi, un tajā pašā laikā kandidāti, kas piedalās vēlēšanās, uzrunā vēlētāju zemos instinktus un emocijas. Šāda veida politikā tiek piemēroti noteikumi, kas ir līdzīgi reliģiskas sektas noteikumiem.

Traģiski ir tas, ka politikā un arī dažādos citos vadošos amatos bieži vien ir pārstāvēti veiksmīgi cilvēki ar personības traucējumiem, nereti tās ir narcistiskas personības. Ja kāds konsekventi pārkāpj sociālās normas un nav slims vai narkomāns, palielinās varbūtība, ka personai ir nosliece uz psihopātiju. Un ja cilvēks ir pieskaitāms, viņš ir atbildīgs par savu rīcību.

Eksperti ir nosaukuši trīs psihopātiskas personības pīlārus: aiztures trūkums savienojumā ar vāju impulsu kontroli, zemiskums un emocionāls aukstums. Pie primārajām psihopātiskajām iezīmēm pieder bezbailība, augsta sociālā dominance, impulsivitāte un augsts pašvērtējums.

Centrālais jēdziens ir vara. Tā atklāj, kas ir cilvēka iekšienē. Un vissvarīgākais ir tas, ka varas sajūta cilvēkus maina. Angļu vēsturnieks Džons Dalbergs-Aktons (John Dalberg-Acton) 1887. gadā uzrakstīja tēzi, kas kļuvusi vispāratzīta teju vai visu politikas analītiķu vidū: “Vara korumpē, absolūtā vara korumpē absolūti.” Tāpēc sabiedrībā ir jābūt kontroles un kompensācijas sistēmai, kas neļauj varai iziet no kontroles. Ja šī sistēma nedarbosies, dusmas sagraus sabiedrību.