Mežs laikmetīgajā mākslā
Zudusī nevainība: Starp pilsētu apmežošanu un disko mežu

Romantisma mākslā apdziedātā idille varbūt ir zudusi, bet arī mūsdienu kultūras darbinieki Vācijā savā daiļradē izmanto mežu – kritiski, ironiski, apzinoties vēsturi.

Tauki, filcs un truši uzreiz asociējas ar Jozefu Beisu (Joseph Beuys) – audumiem un motīviem, kas parādās daudzos viņa vislabāk zināmajos darbos. Plašāk pazīstama varētu būt vien viņa koku stādīšanas kampaņa laikmetīgās mākslas izstādes dokumenta 7 laikā Kaselē: ar 7000 ozoliem 1982. gadā visai pilsētas teritorijai bija jāpārtop par māksliniecisku skatuvi. Te varētu runāt arī par īpaši ilgtspējīgu sociālo plastiku. Tāpēc, ka ikvienam, kurš tajā laikā ziedoja 500 Vācijas marku (tas ir apmēram 250 eiro), bija atļauts iedēstīt stādu, un pēc četrām desmitgadēm no tiem ir izauguši ievērojami lapukoki. Tādējādi pasākuma mākslinieks, kuram 2021. gada maijā tika atzīmēta 100. dzimšanas diena, izvērsa ekoloģisku ilgtermiņa apvērsumu. Līdz pat šai dienai šī “pilsētas apmežošana” tiek uzskatīta par vienu no vērienīgākajām vācu mākslas akcijām, kas izpelnījusies pasaules mēroga uzmanību.
“Pilsētas apmežošana” ir mainījusi Kaseles pilsētas izskatu: skats uz ozolu aleju, ko mākslinieks Jozefs Beiss iestādīja gandrīz pirms 40 gadiem izstādes “documenta” ietvaros. | Foto (Detail): © picture alliance/dpa/Uwe Zucchi

Tabu laušana

Tas, ka pagājušā gadsimta otrajā pusē mākslinieki atkal varēja savā daiļradē izmantot kokus un mežus, nebūt nav pašsaprotami. Pēc tam, kad nacionālsociālisti tos viltīgi padarīja par saviem instrumentiem, tie kļuva par tabu avangarda pārstāvjiem. VDR sociālistiskajā reālismā mežstrādnieki gan šad un tad parādījās, bet daba veidoja tikai fonu. Idilles apliecināšana gan austrumos, gan rietumos bija atstāta triviālās vai vietējās mākslas ziņā. Jo īpaši tāpēc, ka virs dīvāna pakārtas gleznas ar briežiem auru laikā un kalnu mežu ainavas ar strautiņiem bija iecienījusi tikai ļoti noteikta publika. Kiča pārpilnajiem tēlojumiem, kuriem priekšroku deva drīzāk gados vecāka klientūra, sekoja dziedinošā pasaules idille, kas, piemēram, kino jomā atspoguļojās tādās pašmāju filmās kā „Der Förster vom Silberwald“ („Mežsargs no Zilbervaldes“) un „Der Jäger von Fall“ („Mednieks no Falles“).

Tiem, kas apzināti izmantoja mežu mākslinieciskos nolūkos, prātā bija citas lietas. Piemēram, Anselms Kīfers (Anselm Kiefer), kurš 1970. gados kritiski apšaubīja mītu, kas ar to saistīts: fakts, ka viņš paņēma tieši ģermāņiem tik svarīgo un nacistu ļaunprātīgi izmantoto Hermaņa kauju Teitoburgas mežā un sakombinēja sagurušus kokus ar vācu vēstures dižgariem, nav nejaušība (Attēlu cikls Pasaules gudrības ceļi: Hermaņa kauja). Ralfam Kerbaham (Ralf Kerbach), kurš 1982. gadā tika izraidīts no VDR, tās bija nocirstas uz koku stumbriem uzslietas vācu dzejnieku galvas. Un tas, ka pirmais sižets, ko 1969. gadā Georgs Bāzelics (Georg Baselitz) apgrieza kājām gaisā, bija mežs – glezna “Mežs uz galvas” (Der Wald auf dem Kopf), kam sekoja daudzi citi apgriezti motīvi un kas padarīja viņu slavenu – varbūt bija sagadīšanās. Taču šo apvēršanu otrādi noteikti var saprast arī kā seno ideju apgāšanu par ilgotu vietu un spēka avotu. Jo īpaši tāpēc, ka mežs drīz saslims reālajā dzīvē: astoņdesmitajos gados skābais lietus izgrauza ceļu ne tikai caur koku mizām, bet arī tautas apziņā.

Nīkuļošana dzejā

Kad mēs šodien runājam par mežu – un tas vienlīdz attiecas gan uz literatūru, gan kino – tas notiek salauzītā veidā: ironiski vai saistībā ar vides iznīcināšanu. Tam vairs nav nekāda sakara ar nacionālo uzlādēšanos. Un, ja mākslinieks Eldars Fārbers (Eldar Farber), kurš regulāri kursē starp Berlīni un Telavivu, koncentrējas uz šķietami romantisku konotāciju apvītām meža ainavām, tad jums ir jāzina, ka viņa ģimene izdzīvoja holokaustā, un viņa priekšstatus veido ģimenes stāsti. Minhenes gleznotāja Ilana Levitāne (Ilana Lewitan) pārstrādā sava tēva likteni. Bēgot no nacistiem, viņš varēja paslēpties biezoknī. Taču Levitānes kailie koku milži izskatās draudīgi kā slepkavu bandas locekļi ar izplestām kājām. Patvērums un šausmas satiekas mežā kā trillerī: šī divdabība, kas nozieguma gadījumā kļūst ekstrēma, padara mežu par baisi mīklainu vietu, kas apvieno sevī mežonību, varenību un arī pirmsākumus, kuros cilvēks var atgriezties un saplūst ar dabu.

Dzīve kā vilkam: Režisores Nikoletes Krēbices filmā “Wild” galvenā varone seko vilkam un apmetas uz dzīvi biezoknī. | Foto (Detail): © picture alliance/ZB/Jens Kalaene Galarezultātā tas ir saistīts ar apzinātu bēgšanu no civilizācijas, kā tas ir novērots daudzās dokumentālās filmās par mūsdienu cilvēkiem, kas pārcēlušies uz mežu un pametuši civilizāciju. Režisore Nikolete Krēbice (Nicolette Krebitz) parāda satraucošu galējību. Savā filmā “Wild” (2016) viņa seko līdzi, kā jaunā IT speciāliste Anja notver vilku, vairākas dienas pavada ar viņu savā dzīvoklī, instinktu vadītā pilnīgi neracionālā divvientulībā, lai galu galā dotos plēsējam līdzi mežā. “Kur viņas dvēsele atrada mieru,” tā teiktu romantisma dzejā. Taču jau sen šis mežs nīkuļo arī dzejā.

No ilgotās vietas par disko mežu 

Dzejnieks Ginters Kūnerts (Günter Kunert), kurš nomira 2019. gadā, jau astoņdesmitajos gados sarūpēja mežam pēdējo izrādi (Bilžu albumā „Mežs“ bija lasāms: „Vācu mežs piedāvā savu pēdējo izrādi“). Tīra dabas dzeja jau agrāk tika turēta aizdomās, ka tā nemaz nav nekaitīga, un to politiski un morāli bija uzlādējuši tādi pārstāvji kā Hanss Magnuss Encensbergers (Hans Magnus Enzensberger) vai Ginters Eihs (Günter Eich). Ingeborgas Bahmanes (Ingeborg Bachmann) gadījumā cita starpā izpaužas atsvešinātība, piemēram, tādās vārsmās kā: “Kokos es nevaru saskatīt kokus”. Tajā pašā laikā mežs joprojām ir sava veida garīgās iejūtības spogulis, nekur citur nav tik emocionālu diskusiju par kokiem kā Vācijā.
 

Vācu šlāgerdziedātāja Aleksandra joprojām ir slavena ar savu dziesmu “Mein Freund der Baum” (Mans draugs Koks) | Foto (Detail): © picture-alliance/dpa Tikai šeit Aleksandras bēdu dziesma par nokaltušo koku „Mans draugs Koks“ („Mein Freund der Baum“, 1968) varēja kļūt par lielu hitu krietni pirms eko kustības aizsākšanās. Un tikai šeit mežs varēja pat nonākt diskotēkā. Viens no galvenajiem tehno mūzikas darboņiem - Volfgangs Foigts (Wolfgang Voigt) - ar savu albumu Königsforst (1998) vēlējās radīt vācu popmūziku. Līdzās skanīgām atsaucēm uz Rihardu Vāgneru mežam tur ļāva atkal kļūt par vairāk vai mazāk ironiski saprotamu ilgoto vietu.


Taču ar eglēm var ņemties arī pavisam “klasiskā veidā”: krievu-vācu komponiste Sofija Gubaidulina (Sofia Gubaidulina) 1970. gadu beigās radīja rotaļīgu un virtuozu skaņdarbu par mežu „Skaņas“ („Klänge“). Savukārt Klauss Langs (Klaus Lang) to uztvēra kā ideju 2006. gada skaņdarbā „Egles“ („Fichten“). Scenogrāfe Klaudija Doderere (Claudia Doderer) radīja abstraktu mežu, kurā publika varēja staigāt apkārt vai tikai klausīties – pastaiga kļuva par pārdomu piedzīvojumu.


Mežs ir saglabājies kā projekcijas ekrāns un tagad saistās ar bailēm par nākotni, klimata pārmaiņām un iztikas līdzekļu iznīcināšanu. No otras puses tas saistās ar mieru un vienkāršību. Nīderlandietis Hermans de Vrīss (Herman de Vries) jau 50 gadus dzīvo Frankonijas Šteigervaldē. Viņš veido mākslas darbus no saknēm un lapām, kas krīt viņam pie kājām, un viņam nav nekas jāinterpretē: “Daba ir pietiekama pati par sevi, un ar to vajadzētu pietikt arī cilvēkam,” tāds ir gandrīz 90 gadus vecā Vrīsa kredo. Mežam tas tik un tā būtu vislabāk.
Vācu šlāgerdziedātāja Aleksandra joprojām ir slavena ar savu dziesmu “Mein Freund der Baum” (Mans draugs Koks) | Foto (Detail): © picture-alliance/dpa