Holokausts komiksā
Nezināma vēstures lappuse

Mazformāta melnbaltos zīmējumos Reinhards Kleists savā grafiskajā romānā “Der Boxer“ ("Bokseris”) stāsta par poļu ebreju Hercko Haftu, kurš izdzīvo holokaustā, jo netālu no Aušvicas izvietotajā Javožno koncentrācijas nometnē izklaidē SS virsniekus, cīnoties pret citiem ieslodzītajiem.

2012. gadā izdevniecībā Carlsen Verlag publicētais romāns “Der Boxer. Die wahre Geschichte des Hertzko Haft” (“Bokseris. Patiess stāsts par Hercko Haftu”), balstoties Hafta dēla sarakstītajā tēva biogrāfijā, vēsta par galvenā varoņa dzīvi, sākot no koncentrācijas nometnē pārdzīvotā, dramatiskās bēgšanas un pēckara laika, līdz pat jaunam sākumam profesionāla boksera statusā ASV. Vienlaikus romāns atspoguļo arī sarežģītās tēva un dēla attiecības.
2013. gadā Reinhards Kleists par šo romānu saņēma Vācijas Jaunatnes literatūras balvu kategorijā “Tematiskā literatūra”.

Grāmata ar lielu izglītojošu potenciālu – tā cita starpā teikts Vācijas Jaunatnes literatūras balvas žūrijas pamatojumā. Kas Jūs fascinēja Hercko Hafta dzīvesstāstā?
 
Pēc tam, kad nejauši biju uzdūries šai biogrāfijai, man radās doma, ka varētu to kaut kādā veidā izmantot. Tomēr sākumā nobijos no šīs ieceres. Tik negatīvs varonis un tad vēl sižets, kas sadalās divās daļās. Taču pēc kāda laika es pamanīju, ka tieši šie mīnusi bija tas fascinējošais. Man tikai bija jāatrod stāsta vienojošais pavediens. Un tam es izmantoju stāstu par mīlestību pret Leu. Tā ir dramaturģija, ko nebūtu iespējams izdomāt. Apvienot holokausta tēmu un boksu (un vēl arī mafiju!) pilnīgi noteikti bija izaicinājums.

Kādā intervijā Jūs par Haftu teicāt, ka viņam ir „spēcīgs raksturs, cīnītāja daba” un viņš nav „nekāda pele”. Ko Jūs domājat par Arta Špīgelmana komiksu – parabolu “Maus - Die Geschichte eines Überlebenden” (“Pele. Kāda izdzīvojušā stāsts”) un cik lielā mērā Jūsu holokausta tēmas mākslinieciskais un saturiskais iztirzājums atšķiras no Špīgelmana redzējuma 20. gs. 80. gados?
 
Stāstīt par kādu, kurš sev uzkrāvis pamatīgu vainu, lai izdzīvotu – nevairoties pat no aukstasinīgas slepkavības –, noteikti ir tabu laušana. Špīgelmana “Pele”, manuprāt, ir lieliska, jo īpaši, ja ņem vērā laiku, kad viņš šo darbu radīja. Tas bija revolucionāri, ka kāds komiksā tik iejūtīgā un tomēr tiešā veidā pievērsās šai tēmai. Tas ļāva no jauna skatpunkta palūkoties uz holokaustu, pavēra jaunas iespējas tēmas aplūkošanai un nodrošināja komiksam daudz lielāku atzinību, kā arī sagatavoja augsni tādai grāmatai kā manējā. “Bokseris” bez “Peles” būtu tikpat kā neiedomājams.

Mūsdienās šī tēma komiksā (nemaz nerunājot par citiem medijiem) tiek atspoguļota daudz dažādos veidos. Ar lielāko daļu no tiem man ir zināmas grūtības, piemēram, kad šausmas ir izzīmētas pedantiski un iespējami detalizēti vai personāži tikuši reducēti tikai līdz upuru lomai. Es pēc iespējas cenšos nekoncentrēties uz ainām, ko nav iespējams ilustrēt. Ja man tās ir jāattēlo, es it kā samazinu kameras asumu un par notiekošo tikai ļauju nojaust.

Hercko gadījumā mani fascinēja tas, ka viņš ir sarežģīts cilvēks, kādi jau cilvēki mēdz būt. Jācenšas viņu izprast, un tas nav viegli. Un ir pārsteidzoši, cik tālu iesniedzas šī identifikācija, to pamanīju, jau lasot Hercko dēla Alana Hafta grāmatu, kurš uzrakstīja pamatu manam komiksam. Pat pēc tam, kad Hercko ir nogalinājis gados vecāko laulāto pāri, vienalga gribas, lai viņš izdzīvo un atkal satiek savu meiteni.

Tas, ka apcietinātajiem ebrejiem daudzās nometnēs bija jāboksējas, lai izklaidētu SS virsniekus, ir līdz šim drīzāk nezināma tā laika vēstures lappuse. Grāmatas “Bokseris” pēcvārdā sporta žurnālists Martins Krauss sniedz ieskatu šajā tēmā. Tātad Hercko Hafts nebija vienīgais gadījums?
 
Nē, bija vairāki šādi gadījumi. Tie bija vai nu vīri, kurus nometnē piespieda boksēties, jo viņi – kā Hercko – izrādījās ļoti spēcīgi, vai arī tie bija jau pazīstami bokseri, kas bija tikuši apcietināti. Pazīstamākais noteikti ir Johans Trollmanis, saukts Rukelī, kas pēc tautības bija čigāns un vairāku Vācijas čempionātu uzvarētājs, bet zaudēja šos titulus savas izcelsmes dēļ. Nometnē viņu piespieda boksēties, un viņš neizdzīvoja. Taču bokss nebija vienīgais sports, ko nacisti pārvērta perversijā. Arī futbols un vieglatlētika tika izmantoti ieslodzīto pazemošanai.

Īpaši jau Jūsu biogrāfiskie projekti pieprasa apjomīgu tekstuālo darbu. Kā Jūs pārvēršat tekstu attēla un vārda saspēlē? Kā Jūs raksturotu savu darba stilu?
 
Visupirms es cenšos darbību iztēloties kā filmu, ko tad pārceļu secīgās ainās. Tam es izmantoju lērumu nelielu skiču, kas nosaka attēlu secību un lappušu izkārtojumu. Par pamatu man kalpo kaut kas līdzīgs scenārijam. Tad es pakāpeniski reducēju arī tekstu. Diemžēl man ir nosliece uz pļāpāšanu, un sākumā es attēliem neuzticos. Taču zīmējumiem piemīt milzīgs spēks. Mana mīļākā vieta “Bokserī” ir divas secīgas lappuses, kurās stāstīts, kas notiek ar Hercko pēc cīņas ar Rokiju Marčiāno. Tas ir ļoti sarežģīti, taču tiek izstāstīts pilnīgi bez vārdiem.

Jaunieši ir uzauguši ar komiksiem, taču vai holokausta tēmas sakarā nav nepieciešama plašāka kritiskā spriestspēja? Kāda ir Jūsu pieredze ar skolēniem un jauniešiem?
 
Dažādos semināros esmu pārliecinājies, ka daudziem jauniešiem ir liela interese par šo tēmu. Ne visiem, bet daudziem. Komikss vispirms piedāvā citādāku pieeju nekā specializēta grāmata. Komikss savā veidā ļauj patiesību izjust. Tas paver iespēju pēc lasīšanas turpināt nodarboties ar kādu tēmu, runāt par to un iepriekš redzētos attēlus savienot ar faktiem. Spriestspējai jau vispirms ir jāizveidojas. Šādu stāstu lasīšana un apspriešana, tālāka izpēte un pārdomas par to, kāda būtu bijusi paša rīcība, šo procesu tikai veicina. Es domāju, ka tieši jaunākiem lasītājiem pēc izlasīšanas noteikti vajadzētu būt iespējai runāt par to ar vecākiem vai skolotāju.